Ups and downs - The End of the season

Today I was watching some cooking show about making scrambled eggs and I tried to repeat that on my own - delicious (https://www.youtube.com/watch?v=PUP7U5vTMM0 - I think that guy is way too hyperactive). Ok - thats nonsense.

This time in english. Why? One simple reason - practice. Actually theres been a while since I spoke to someone in english. Yes - I'm watching movies and serials all the time, but thats not talking (and I also use english subtitles cause reading is much more easy than listening). So - sorry for my pretty bad english cause i'm too lazy to search in grammars book (spelling should be alright cause of Google spellchecking).

Ok - back to running. Theres been a while from my last post here and there is reason for that. After Latvian Olympiad, I was pretty tired for couple of weeks. I think I could be pushed too hard. Most of July I straggled with fatigue and hot weather. I have big history with warm weather issues cause my body just can't take any warmer weather than 18-20 degrees per celsius but thats another story. I tried to start normal regular training at end of the July but I failed. 

In August I read Jack Daniel's book (Daniel's Running formula) and I was pretty excited to start a new page in my running career - the training plan was interesting but not so devastated like my own - hard sessions had more recovery time and hard running time was much more shorter at time. The main idea is to add so much stress to body so that wouldn't be too much or too easy. The body will recover faster but also will develop step by step. There is no need to kill yourself every time in every hard session. 

It was too late to hope that I would be ready for the Latvian championship at the end of the August but I choose another event - 1st October - Tartu Half marathon where I planed to run 10k. There was solid 7-8 weeks of training and could do 2 half phases and I also would have another 2 weeks.

I started with second phase what concentrated on running economy. I run 3 weeks in this phase and every week main session was repetition training with 200m - 400m meters fast running and full recovery. Actually I started to feel more and more stronger and I also run one marathon specific session with 9 miles at marathon pace. Felt pretty normal but not so good to be happy about it. 

The straggle started in phase III what is most devastated cause there is two quality sessions in 2 days. First hard session was "four times 1200m at VO2max pace" - yeah it has been a while from my last VO2max practice. I just couldn't take that pace - my legs was off. I canceled session and was so depressed (in a spring I run 10x800m at VO2max+ pace) cause of my shape, that I took 2 days off. I run that session in Saturday and next hard session in Sunday but result was "dead" legs for 3 days and I also missed hard sessions at Wednesday and Thursday this week. Today I tried to run 5k at threshold pace but I felt weak and I knew - this season is over. I tried and I failed. The most important part is knowing when to stop and I think - this is it. I already lost a lot of motivation and I don't want to lose more - I don't want quit competition running at all. 

I always like to calculate all reasons to be able to learn from my mistakes. The main reason is overtraining - I run too many VO2max trainings, all of my Tempo runs was very long at very fast pace without any breaks - I run out myself every time. In July my body didn't recover from that - I felt weak, I couldn't run, and I felt sleepy all the time. 

Second issue came at August - mood problems. Yeah I am pretty life joyful - I smile all the time, laugh at bad jokes, I liked to help people but I'm very nervous also. That leads me to sleepless nights and later it leads me to depressing mood. It is very hard to concentred on hard running when you feel down physically and mentally. Yeah - at the end I started to using sleeping pills with recipe. Thats the next level you know and not in the good way. 

Third issue - and I think this is kinda consequences of my other two issues - is lack of eating and sleeping routine. I put some weight (you will maybe telling me that Im too thin or what, but there is standards for long distance runners and every athlete know that) cause of bad eating habits and used too much alcohol. 

Conclusion is that I need vocation from hard running (not for running at all cause i don't have any injury). I need to get back to my routine. I will start with visiting psychologists. Also lately I have big stress at work and that is bad for me at a long term - i already have health problems - so i need to take care of that. I like my work very much but too much is too much. 

This is the first season where I will not be able to complete my season targets (10k under 35minutes) but thats ok - I needed that also. The last competition will be at Tuesday, 13 September, where I will be representing Saulkrasti at local government cross - need to pay back for Latvian Olympiad :) .

So see ya next year and take away just one thing from this long bullshit - don't push yourself too hard in anything in your life and have fun as much as possible cause there is no other legit reason for living. 

Latvijas Olimpiāde - 10000m

Ilgi nezināju, ko rakstīt šajā ierakstā, bet ir pagājusi nedēļa un emocijas ir krietni norimušas. Esmu sakārtojis domas, kārtīgi atpūties, uzņēmis 3-4kg liekā svara, noskrējis nieka 10km kopā pa visu nedēļu - tātad biju pavisam prom no skriešanas. Sākotnēji biju paredzējis raktīt emocionālu rakstu par savām attiecībām ar savu ķermeni, par to, ka slikti panesu siltumu, par to, ka gribēju būt labs pret sevi, bet beigās tas vairāk izklausītos pēc emocionālas sevis žēlošanas nekā atskata, kas noteikti būs lielisks materiāls nākotnē.

Intro

Latvijas Olimpiāde, tāpat kā lielās Olimpiskās Spēles jeb vasaras olimpiāde notiek reizi četros gados un tieši tajā pašā gadā apmēram mēnesi pirms lielajām. Latvijā tā notiek tikai 4 reizi, bet pirmo reizi tā notiek Vidzemē (pirms tā tika rīkota divas reizes Ventspilī un vienu reizi Liepājā). Šogad tā notika Valmierā. 

Startēšana tajās (nē šeit runa nav par RIO) parastai ofisa žurkai noteikti ir pietiekami liels sasniegums, lai ar to lepotos - itsevišķi, ja runa ir par vieglatlētiku, kur kvalificēties var tikai ar normatīviem (atšķirībā no orientēšanās sporta). 

Īsumā ideja nāca tikai šogad Aprīlī, ka varētu mēģināt kvalificēties Latvijas olimpiādei, kas nozīmētu - skriet 10km 36 minūtēs vai ātrāk. 2015. gada sākumā biju skrējis 37:01 šo distanci, tāpēc sākumā ticības nebija, bet progress treniņos bija tik straujš, ka ātri parādījās pārliecība, ka varu to paveikt. Tā nu ar 2 mēģinājumiem to arī izdarīju. 

Pēc Lattelecom Rīgas Maratona pusmaratona distances nosacīti (izlaidu ātruma treniņus) atpūtos vienu nedēļu un tad uzsāku gatavošanos olimpiādei. Izlēmu startēt zem Saulkrastu pašvaldības, jo Saulkrasti man vienmēr bijusi mīļa pilsēta, kurā pavadīju visas vasaras jaunības gados. Arī tagad tur bieži uzturos. Beigu beigās tā izrādījās bija veiksmīga izvēle, jo Rīgā es nemaz neatbilstu viņu atlētu kritērijiem, tāpēc nebūtu saņēmis formas tērpus, kā arī nevarētu piedalīties atklāšanas ceremonijā. 

Gatavošanās posms bija ieplānots 6 nedēļas, kur pirmās 4-5 nedēļas kilometrāža sasniedz 100km nedēļā, bet pēdējā nedēļa vairāk atpūtas. Kā parasti - nedēļā 1 VO2max treniņš un 1 tempa treniņš. Visu paveikt kā gribējās, neizdevās, jo otrās nedēļas sākumā pamatīgi atsitu astes kaulu, kas pamatīgi traucēja treniņos 2 nedēļas. Kopumā biju ieplānojis gatavošanās nolūkos izmantot 3 sacensības, kur ieguvu uzvaras Salaspils Pusmaratona 10.55km distancē un LSC čempionātā 10km distancē. Bet Ventspils Maratonā biju plānojis skriet pusmaratonu, no kura beigās izstājos. 

Pēc neveiksmīgā starta Ventspilī viss aizgāja diezgan greizi - laikapstākļi galīgi vairs nelutināja, tāpēc pēdējā nedēļā jau biju pazaudējis to sajūtu, ka jūtos spēcīgs. Nedaudz zuda arī motivācija.

Olimpiāde

Laikam tieši ceremonija bija labākais, kas palicis atmiņā no Latvijas Olimpiādes nedēļas nogales. Tieši ieiešana stadionā, lāpas iedegšana, tusiņš ar pārējiem sportistiem un arī priekšnesumi, kas iedvesa svētku sajūtu. Lai arī pirmstarta dienā aizgāju gulēt tikai 1:00 naktī, dalību tajās galīgi nenožēloju. 

Atklāšanas ceremonijā

Jau pirms nedēļu pirms starta bija skaidrs, ka vēsi laikapstākļi nebūs (bet tas taču Jūlijs), bet bija cerības uz lietu un pērkona negaisu. Diemžēl beigās izrādījās vēl sliktāk nekā bija prognozēs - temperetūra pirms starta sasniedza jau 30 un vairāk grādu ēnā, kā arī gaiss bija ļoti nepatīkams.

Iepriekšējā naktī gulēju ļoti maz, bet parasti tas nav liels traucēklis. Šoreiz pamodos ar ļoti sliktu pašsajūtu - galva bija piebāzta, acis sūrstēja, jutos ļoti vārgs atkal un bija grūti pat staigāt. Devāmies uz Limbažiem apskatīt airētājus. Tur nedaudz sanāca atsvaidzināties. Pēc tam mēģināju vēl pagulēt, bet jau drīz bija jādodas uz Valmieru. Iesildoties sapratu, ka viegli nebūs. Nevarēju iedomāties, ka varu lēni noskriet 10km, kur nu vēl pie lielas slodzes. Tā kā pulcēšanās vieta bija manēžā, kur bija krietni vēsāks, tad kājas tur "atvērt" izdevās un arī pašsajūta uzlabojās. 

Pirms starta Saulkrastu pašvaldības formā

Pēc starta iekārtojos otrās grupiņas priekšgalā un pirmie 3 apļi nelikās nemaz tik grūti, ja neskaita, ka jau pēc 2 apļiem biju pilnībā slapjš. Es, protams, neiedomājos, ka tas nozīmē, ka strauji zaudēju šķidrumu. Pēc 4 apļiem priekšā palaidu Ansi un Mārtiņu, bet pēc piektā Mārtiņš izstājās. Palikām mēs ar Ansi divatā no sākotnējas grupiņas, bet pēc 6 apļa jau sāku just, ka paliek arvien sliktāk. Nejutos labi, sāku just nepatīkamas sajūtas krūšu rajonā un arī spiedienu galvā. Pēc 4200m nolēmu izstāties, jo Ansim līdzi turēt vairs nespēju, temps kritās, bet pašsajūta palika tikai sliktāka. 

Karstumā. Mārtiņš seko

Pirmās sajūtas bija briezmīgas, jo redzēju cik vīlusies bija Kristīne, kas bija ļoti ticējusi man un daudz mani atbalstījusi. Pats gan īsti neapjautu, ko esmu izdarījis, bet par to sāku domāt tikai pāris dienas vēlāk. 

Aftermath

Šis vārds ļoti labi raksturo manas sakārtotās domas. Uzreiz jāmin, ka nenožēloju savu lēmumu. Kāpēc? Es noteikti varēju veikt distanci līdz galam, bet to nedarīju, jo rezultāts visdrīzāk būtu zem 36:30 vai pat 37:00, kas būtu aiz normatīva. Man tas neliekas cienīgi pret sevi, tāpēc DNF protokolā man liekas daudz atbilstošāks ieraksts manām spējām, nekā rezultāts, kas pat neatbilst normatīvam Šeit jāņem vērā, ka normatīvu izpildīju ar palielu rezervi un neskrienot uz maksimumu. 

Karstums mani beidz vai nost pat tad, kad neko nedaru. Jūto slikti tajās dienās, daudz svīstu, līdz ar to daudz zaudēju šķidrumu. Pirms olimpiādes svēru 62.2kg, kas bija daudz mazāk, nekā iepriekšējās dienās un visdrīzāk tas bija no tā, ka karstums jau bija atņēmis šķidrumu, kuru nespēju atgūt. Tas, ka neciešu karstumu, nekāds noslēpums nebija, bet tas, ka var būt tik slikti - tas man bija kaut kas jauns, kas man jāņem vērā arī turpmāk plānojot startus. 

Gatavošanās posmā man rūpīgāk jāizvērtē katrs atslēgas treniņš un arī katrs starts sacensībās. Ja sacensības nav man svarīgākais starts, tad nebūtu vēlams izvēlēties skriet grūtu startu un zaudēt pārliecību pār saviem spēkiem. Jāatzīst, ka starts Ventspilī bija kļūda, jo tas tomēr ir pusmaratons un ne tikai pats starts, bet viss pasākums pamatīgi nogurdināja un deva palielu devu negatīvu emociju. 

Pats svarīgākais - man vairāk jāieklausas citos un itseviški Kristīnē. Lai arī viņa nav skriešanas eksperts, bet viņa mani labi pazīst un dažkārt ātrāk par mani saprot manas emocijas. Paldies jāsaka arī Mārtiņam Skujeniekam, kas man neliedza padomu, lai pēdējā nedēļā sevi nepārmocītu un dabūtu vismaz normālas sajūtas. 

Latvijas olimpiādes sagatavošanās posms

Katrs nopietns starts, kur ir augstvērtīgi mērķi, prasa nopietnu gatavošanās posmu. Man vienmēr svarīgi ir bijis šos posmus netaisīt pārāk garus (šis gan neattiecas uz maratonu, kur gatavošanās posms ir pat 16 nedēļas), lai saglabātu augstu koncentrēšanās spēju. Tā kā formas pīķis tika sasniegts Lattelecom Rīgas Maratona nedēļā, tad uzskatīju, ka vienu nedēļu brīvu varēju paņemt pirms nākamā gatavošanās posma.

Treniņi

Lai arī jūtu, ka ejot uz augstāku rezultātu, arvien lielāka problēma kļūst tieši ātrums nevis tikai izturība, bet šoreiz atkal izlēmu neko baigi nemainīt treniņu plānā, kāds man bija pirms pavasara pusmaratona. 4 nedēļas krāju kilometrus - vidēji virs 100km nedēļā, vienreiz nedēļā skrienot VO2max Yasso800s izpildījumā, vienu tempa skrējienu ap 10km un vienu garo treņu - 25km. 

Vienīgā atšķirība, ka šoreiz kilometrāžu un treniņu intensitāti biju plānojis sākt samazināt jau 2 nedēļas pirms lielā starta. 

Gatavošanās sacensības

Lai nezaudētu koncentrēšanos, saglabātu motivāciju un vieglāk aizvadītu tempa treniņus, šoreiz jau biju noskatījis 3 treniņu sacensības: Salaspils Pusmaratona 10.6km skrējienu, par kuru jau rakstīju, iegūstot tajās pirmo vietu; LSC šosejas čempionāts 10km distancē un Ventspils Maratona pusmaratona distance.

LSC 10km čempionāts

11. jūnijā biju paredzējis startēt LSC čempionātā, kurā arī vēlējos pacīnīties par augstvērtīgu vietu, apvienojot to ar daudz maz kvalitatīvu treniņu. Treniņu nedēļa nebija no tām vieglākajām - otrdien aizvadīts Yasso800s, noskrienot 8 800m atkārtojumus, ceturtdien skrieti 200m atkārtojumi ar papildus 2000m 1:24 un sestdien galīgi nejutos svaigs. Papildus tam, laikapstākļi galīgi neiepriecināja - lietus un liels vējš, bet tas tāpat ir krietni labāk par karstumu, tikai maniem līdzjutējiem tas galīgi par labu nenāca. 

Uz Mežaparku braucām pēc iespējas vēlāk, lai nebūtu jāliedējas, bet tas krietni patraucēja iesildīšanās rituālu, jo reģistrācijā bija izveidojusies pamatīga rinda. Iesildoties noskrēju tikai 2.8km, praktiski neizstaipoties un neizskrienot ātruma atkārtojumus.

Pirms starta jau biju sarunājis Valdi Aņikejevu skriet kopā un bija skaidrs, ka arī Ansis Ozoliņš būs ar mums - uzreiz bija skaidrs, ka sadalīsim pirmās 3 vietas. Man par labu - sākuma temps nebija augsts - vidēji 3:40min/km. Vislielākais vējš iepūta kādus 400-500m Ķīšezera taisnē, kur tiešām nācās pastrādāt. 

Uzreiz pēc starta

Pirmos 2 2.6km apļus temps bija salīdzinoši mērens un baigo piepūli nejutu. Jutu, ka Valdis ar mums līdz galam neizturēs. Tālāk jau ļāvu tempu kontrolēt Ansim, kurš to sāka celt jau 3. aplī. Valdis arī 3. apļa otrajā pusē atkrita. Tajā brīdī jau lija pamatīgs lietus, kas nedaudz apgrūtināja saķeri. Pēdējā aplī temps pacēlās jau zem 3:30min/km un tad sāku just arī smago treniņu sekas - kājas kļuva smagas un nācās strādāt ar pilnu jaudu, lai nepazaudētu kontaktu ar Ansi. Pēdējā kilometrā jutu, ka Ansis skrien ar pēdejiem spēkiem - elpa kļuva ļoti smaga. Droši vien prātīgi būtu izmantot to situāciju un laicīgi nokārtot, ka uzvaru, bet kājas bija tik smagas, ka nespēju sevi piespiest kāpināt tempu, kas tajā brīdī jau bija zem 3:20min/km. Pēc pēdējā pagrieziena, kad bija palikuši 400m, gan izlēmu, ka jāiet un diezgan viegli aizbēgu no Anša, bet tas bija maldinoši, jo pirms finiša grozoties un jau samazinot ātrumu (varbūt spēks bija beidzies), gandrīz zaudēju pirmo vietu. Beigās uzvara tikai par pusmetru ar rezultātu 35:24, kas ir jauns 10km rekords. 

Lai gan apbalvošana bija pēc 10 minūtēm, to nesagaidīja mani līdzjutēji - Elzai palika ļoti auksti, jo tad pamatīgi lija.

Pirmais trijnieks - saņēmu smuku kausu

Ventspils Maratons - DNF

Tā kā pusmaratoni man ir ļoti mīļī, tad tieši Ventspilī izlēmi skriet šo distanci, nevis 10.55km, kas tomēr būtu parocīgāka pirms olimpiādes. Tāpat kā 2015. gadā, uz Kurzemes bagātāko pilsētu devāmies jau dienu iepriekš, bet šoreiz līdzi brauca arī brālis. 

Varbūt tie bija treniņi - otrdien izskriets pilns Yasso800s, vai kilometrāža (100km nedēļā), bet sacensību rītā galīgi nejutos labi. Vēl var meklēt iemeslus saraustītajā naktī, jo aizmigt izdevās tikai pirms 2:00, ļoti iespējams vainīgs bija vēders, jo no rīta bija gandrīz caureja. 

Laikapstākļi gan bija diezgan silti, bet ar palielu vēju. Tā kā šogad trase ir pamainīta un ir jāskrien pa daudz atklātākām vietām, tad vējš šoreiz krietni patraucēja. Pirmo apli, kas bija 10.55km, lielāko daļu skrēju kopā ar Andri Ronimoisu, kurš skrēja maratonu. Pa vējam izdevās arī papļāpāt ar viņu, bet apļa beigās, man kājas atteicās strādāt un sajutu ļoti lielu smagumu tajās. Klāt nāca nepatīkama sāpe sēžas muskulī, kas noteikti radās pēc overstride. Tā kā koncentrējos uz Latvijas olimpiādi, pieņēmu lēmumu izstāties pēc noskrietiem 10km. Sanāca parasts tempo skrējiens.

Lai sakrātu vajadzīgo kilometrāžu, nolēmu palīdzēt brālim skriet 10.55km, kurā viņam izdevās paskriet zem 50 minūtēm. Arī šajā distancē vēl jutu sēžas muskuli un bezspēks bija jūtams pirms starta, tāpēc iesildoties nemaz nespēju Oskaram turēt līdzi.

Pēc finiša dzeram bezalkoholisko alu

Par izstāšanos domāju, ka pieņēmu pareizu lēmumu, bet tas tāpat pārliecību nerada. Galvenais starts tomēr priekšā, tāpēc nedrīkstēju visus spēkus tur atstāt. 

Nobeigums

Nevarētu teikt, ka visi treniņi 100% izdevās, itsevišķi cikla beigu daļā, kur Ventspilī nefinišēju un dēļ sliktajiem laikapstākļiem nācās pārkārtot Līgo nedēļu - otrdien, dēļ lielajām lietus gāzēm, izskrēju tikai 200m atkārtojumus, lai gan biju plānojis skriet vēl VO2max treniņu, bet dēļ lielā karstuma sestdien, 12km tempo vietā, gribēju izskriet 5km 10k tempā, bet arī tas neizdevās (knapi noturēju 4km) - visdrīzāk pie vainas bija +33 grādi ēnā. Secinājums noteikti būs kaut ko pamainīt nākamajā treniņu ciklā, bet pats galvenais mērījums būs rezultāts olimpiādē. Mērķis paliek nemainīgs, lai gan ir nelielas šaubas par to - izskriet no 35 minūtēm. Šoreiz B mērķis būs uzlabot savu PB jeb 35:24 un C mērķis būs finišēt godam - izskriet no 36 minūtēm, jo tieši šads ir normatīvs. 

Uzvara Salaspils Pusmaratona 10.55km distancē

Sākta gatavošanās olimpiādei

Pēc starta Lattelecom Rīgas pusmaratona distancē ar lielisku rezultātu (8. vieta kopvērtējumā starp latviešiem), izlēmu paņemt atelpas brīdi no nopietniem treniņiem. Tas, protams, nenozīmē, ka neskrēju vispār (kopā noskrēju 5 treniņus tūrisma režīmā), bet kopumā režīmu neievēroju un pa nedēļu pamanījos pieņemties par 2kg. Par to gan baigi nebēdāju, jo zināju, ka ķermenim nepieciešama pauze.

Biju pieņēmis lēmumu, ka Latvijas olimpiādē startēšu zem Saulkrastu pašvaldības, kuras sastāvā arī veiksmīgi tiku iekļauts. Pēc pauzes bija jāsāk gatavoties olimpiādei, kurā mans izgājiens būs 2. jūlijā. 

Nekādus ekspirmentus gan vairāk neveikšu, jo pašreizējais treniņu plāns ļoti veiksmīgi strādā un organisms ar to tiek ne tikai galā, bet pat progresē. Lai labāk sagatavotos un būtu patīkamāki ātruma treniņi, izlēmu tajos iekļaut arī sacensības - Salaspils Pusmaratona 10.55km distance, kurā pērn izstājos no pusmaratona,  LSC čempionātu 10km un Skrien Latvijas posmu Ventspils pusmaratonu, kas būtu 2 nedēļas pirms starta.

Domas par "atriebību"

Zināju, ja esmu izstājies, man tur - Salaspilī, būs jāatgriežas. Tā kā situācija bija tādi pati kā pērn - tikai 2 nedēļas pēc Lattelecom Rīgas pusmaratona, tad pieņēmu lēmumu startēt 10.55km distancē. Arī cenas šogad bija ļoti demokrātiskas, tāpēc nemaz nebija žēl. 

Jau pēc veiksmīgā starta pusmaratona, sāku domāt, ka Salaspilī varētu paveikt kaut ko vairāk, kā finišēt, kas man nekad nav interesanti. Tad nu šogad galīgi netipiski man, pieņēmu lēmumu uzstādīt mērķus, balstoties uz vietām. Tā kā bija nojausma par konkurenci (visi galvenie favorīti un vieglatlēti startēja pusmaratona, jo tur bija apjomīgas naudas balvas), tad mani mērķi:

• A) Pirmā vieta;
• B) Pirmais trijnieks;
• C) Pirmais sešinieks;

Tā kā galvenais mērķis tomēr šo startu ir aizvadīt kā pieklājīgu tempa treniņu, nevis kapāt uz 100%, tad mērķi ir ļoti tāli viens no otra, lai būtu iespēja skatīties pēc situācijas trasē.

Pirms

Konkrētajā nedēļā sāku atkal krāt kilometrus un atgriezos arī stadionā pie ātruma darbiem. Lai arī trešdien bija diezgan karsts Daugavas stadionā, treniņā jutu, ka ātrums baigi zudis nav. Jau laikus zināju, ka speciāli Salaspilij negatavošos, treniņa intensitāti nesamazināšu un arī diētu nekādu baigo neievērošu, jo tas vienkārši nav iespējams pielāgoties visiem sezonas startiem. 

Tikai pāris dienas iepriekš kļuva skaidrs, ka būs silts vai pat karsts - kā jau pērn. Tad arī nopriecājos, ka startēju tikai 10.55km distancē. Lai arī iepriekšējā dienā kājas bija ļoti stīvas un piedzītas no nedēļas ātruma darbiem, sestdien jutos daudz maz svaigs (cik nu svaigs var justies smagu treniņa nedēļā). Svars bija atgriezies daudz maz pieņemāmās robežās, bet noteikti ne ideāls. Tā nu devāmies uz startu, pa ceļam dzerot kafiju. 

Man personiski ļoti patīk sacensību atmosfēra, tāpēc šosejas skrējieni pasākumi mani saista krietni vairāk, bet, lai tiktu uz olimpiādi ir jāstartē arī stadionos. 

Ar Elzu pirms starta

Startā pietiek ar 5min, lai saule pamatīgi pieķertu un uzreiz skaidrs - šis būs karsts skrējiens.

Pirmais aplis vieglākā tempā

Par konkurenci jau zināju laikus - bīstamākais Ansis Ozoliņš, bet krietni pasvīst liks arī Valdis Aņikejevs un Gatis Štulbergs. Tad nu it kā trijniekam jābūt, bet pirms starta uzzināju, ka startēs arī Uldis Briedis (komandas biedrs no Saulkrastu novada), par kuru Ansis teica, ka viņš esot ātrs. 

Pēc starta pusmaratona un 5km bars (izrādās, ka tur arī Uldis) aizskrien pa priekšu, un redzu arī Gati. Palieku ar Ansi un Valdi. Pēc elpas jūtu - Valdis nav tajā labākajā formā, tāpēc gaidi mirkli, kad temps kritīsies, lai varu noķert Gati. Vienā brīdī Ansis pamatīgi uzkāpina tempu un, paskatoties Garminā, kurš tajā brīdī rāda 3:25, izlemju nepalikt ar viņu - tad tas vairs nebūtu nekāds treniņš, bet cīņa uz "dzīvību un nāvi". Nodomāju pie sevis - pašnāvnieku temps tādos laikapstākļos. Tājā brīdī arī pamanīju, ka vēl priekšā ir Uldis Briedis un tad cerēju, ka esmu trešais. Labs rezultāts man.

Tālāko apli veicu kopā ar noķerto Gati man patīkamā tempā - ap 3:40min/km. Sanāca arī nedaudz papļāpāt.

Kopā ar Gati pavadam kopā gandrīz visu pirmo apli

Izmantoju visus ūdens punktus, kur ne tikai mēģinu dabūt kaut ko kuņģī, bet arī apliet pakausi, krūtis un skaustu. Jūtu, ka Gatis ilgi vairs neizvilks ar mani. Mēģinu viņu tomēr nedaudz pavilkt, lai nav jāskrien vienam. 

Apļa beigās mani pamatīgi sakurina Kristīne un prieks par to, ka man ir tik skaidra galva, ka varēju nopētīt visu apkārtni, skatītājus un justies ļoti labi.

Pakaļdzīšanās un lenta

Tā kā jutos tik labi un bija palikuši tikai nedaudz vairāk kā 5km, izlēmu nedaudz kāpināt tempu. Tomēr tās ir sacensības nevis kaut kāds džoginga/pārgājiena pasākums. Aprēķināju, ka Ansis varētu būt apmēram 150-200m priekšā, bet vienā brīdī jutu, ka atstarpe vairs nepieaug, bet pat sākt dilt. Lai būtu pavisam interesanti, izlēmu kārtīgi pastrādāt kilometru, lai noķertu Ansi, noskrienot to 3:25. Tālāk jau skrienam kopā, bet nekādas baigās noguruma pazīmes no Anša nejutu, tāpēc izlēmu skriet kopā. Pēc brīža noķeram arī Uldi, kurš galīgi izpumpējies elso - visdrīzāk temps krietni par lielu. Uldis paliek aiz mums, bet jūtu, ka arī mums temps jau ir zem 3:45, kas nu galīgi nav manos plānos. Atstāju Ansi vienu un skrēju tālāk pats. Bet jutu, ka visu laiku viņš turpat aiz muguras ir (dēļ skaļajiem soļiem). Atlikušie kilometri nebija no pašiem grūtākajiem, bet nebija arī baigi viegli - karstums bija pamatīgi nomocījis, tāpēc arī baigi tempu nepieliku. 

Kad bija palicis nepilns kilometrs, tad jau sev biju iestāstījis, ka Ansi nu vajadzētu noturēt aizmugurē. It kā rēķināju, ka varētu būt pirmais, bet īstas pārliecības nebija. Pirms pēdējiem pagriezieniem paskatījos, ka Ansis ir netālu, bet visdrīzāk ka mani vairs nepanāks, tā nu baigi neizkapājot pēdējos spēkus, skrēju līdz galam. Finiša koridora sapratu, ka uzvarēšu, jo man novilka lenta un komentētājs teica, ka skrien uzverētājs - Artūrs Braučs. To momentu grūti aizmirst - kad izskrien cauri uzverētāja lentai. Kliedziens, emocijas un liels smaids. 

Pirmā vieta kopvērtējumā - 38:10 (čipa laiks 38:06). Ansis tikai 5 sekundes aiz manis, bet pietiekami, lai man nebūtu jāstreso.

Ilgā gaidīšana

Sanāca aprunāties ar daudziem skrējējiem, kas gan mani apsveica, gan arī kā Uldis Briedis atteica, ka nekad nebūtu viņu noķēris, ja viņam nebūtu žults sagājusi kuņģi un sācis durt sānos, kas manī izraisīja nelielu iekšēju smīnu. 

Līdz apbalvošanai nācās gaidīt pusotru stundu, jo bija jāgaida pusmaratonisti. Tā nu ne tikai redzēju ātrākos pusmaratonistus, bet arī to - cik patiesībā ir karsts. Jānis Višķers ar lielu zosādu aizgāja pa taisno uz ātrās palīdzības mašīnu, Kristaps Bērziņš arī neizskatījās diez ko labi un Jevgēņijs Turkins vispār noplīsa un knapi finišēja sev netipiski sliktā laikā. Laikam vienīgais Serjogins mīl sauli no elitniekiem. 

Lai arī saulē pamatīgi pārkarsu, bet ir ļoti patīkami uzkāpt uz augstākā pakāpiena un saņemt sveicienus no Salaspils pilsētas mēra un medaļu. Klāt arī 40Euro dāvanu karti un dzeršanas josta, kā ātrākajam skrējējam 10.55km distancē. 

26. Lattelecom Maratona pusmaratons - starts, ko neaizmirsīšu

Plāns un mērķis

Plānojot 2016. gadu, jau uzreiz bija skaidrs, ka Lattelecom Maratona pasākumā ir jāstartē. Pasākums lielisks, atmosfēra fantastiska un atmiņas skaistas (tomēr uzstādīts PB pusmaratonā). Arī distanču izvēlē īstu variantu nebija, jo startēt pa dienu lielajā pūlī galīgi negribējās, bet maratons vēl nav manos plānos - tātad pusmaratons.

Mērķi nedēļu no nedēļas dažādi mainījās, bet bija skaidrs, ka gala lēmumu varēšu pieņemt tikai pēc Latvijas čempionāta 10000m, jo tas tomēr bija gatavošanās posma galvenais starts. Tā kā pēc misēkļa ar kvalificēšanos olimpiādei pusmaratona nedēļā nācās vēlreiz startēt attiecīgajā distancē, tad īsti nebiju drošs vai vispār paspēšu atjaunoties, lai kaut cik normāli varētu startēt. Lai vai kā, tomēr mērķi bija jāuzstāda, un tos uzstādīju, balstoties uz 10000m rezultātu - 35:25:

• A) 1:18:00
• B) 1:18:30
• C) 1:19:00

Par to, ka man būtu jāuzlabo savs labākais pusmaratona rezulāts - 1:19:43, nebija lielu šaubu, jo forma bija laba.

Bez liekas drāmas

Satraukums bija par pagājušā gada pieredzi šajā pasākumā, kad nespēju izgulēties, tāpēc jau laicīgi izplānoju, ka ierobežošu kafijas patēriņu un pārāk vēlu mēģināšu neēst. Sestdienā kopā ar sieviņu un Elziņu startējām ģimeņu skrējienā, kas bija ļoti jauks pasākums. Skrienot kopā ar ģimeni, rada fantastiskas emocijas, jo visi esam kopā. 

Pirms starta Ģimenes skrējienā kopā ar meitenēm

Vakarā, lai arī aizmigt bija problēmas, jo tieši tad Biķerniekos bija salūta sacensības vai kas tamlīdzīgs, kas radīja palielu troksni, bet tomēr iemigu un izgulējos salīdzinoši labi - kādas 5h.
No rīta laikapstākļi bija diezgan patīkami - nebija karsts, nebija lietus un arī vējš pārāk liels nebija. Ar pirmo trolejbosu (viena no retajām reizēm gadā, kad kaut kur dodamies ar sabiedrisko transportu) devāmies uz centru. Tualetes apmeklējumi un iesildīšanās arī nekādas problēmas neradīja, tāpēc lieka stresa nebija, ja neskaita, ka kaut kāds "lēnīgs" cilvēks mani negribēja ielaist elites koridorī, lai gan biju sarakstā. Nācās tur iekļūt caur aizmuguri.

Spēcīgs skrējiens kopā ar Jeļenu Prokopčuku

Startā stāvēju 3. rindā, tāpēc lielas burzmas startā nebija. Temps pusmaratonā parasti sākumā ir ļoti viegls un patīkams, tāpēc var pabaudīt apkārtni. Pirmo kilometru noskrēju kopā ar maratona ātrākajām āfrikas skrējējām. Biju ļoti šokēts, cik īsas un tievas viņas ir. Sajūtas patīkamas, jo tās ir profesionālas skrējējas un es varēju tuvplānā novērot, kā viņas "strādā". Āfrikas tempa turētaji samazināja tempu, tāpēc palika nedaudz tukšāks, bet turpat panācu Ilonu Marheli, kurai izskatījās nebija vieglā skrējiena diena, jo varēja just, ka viņa iet uz 100%. Izlēmu turēties ar viņu. Pēc pagriešanās uz Valdemāra ielas, pamanīju divus pārsteigumus - redzēju Mārtiņu Skujenieku, kurš nemaz nebija baigi tālu, kā arī jutu, ka tuvojos Jeļenai Prokopčukai. Šoreiz viņa noteikti nebija savā labākajā formā, bet es tādu izdevību garām nelaidu - uzreiz pievienojos viņai.

Tālāk jau izveidojās neliela grupiņa, 4 puiši, Jeļena Prokopčuka, es, Rasa Drazdauskaite, kurai man bija jāpalīdz ar tempu, Ilona Marhele, kā arī vēl 3-4 puiši un viena ātra meitene, kuru neatpazinu, ar savu tempa turētāju. 

Uz tilta mums pievienojās motoroleris, kurš visu tālāko distanci mūs visu laiku filmēja, līdz ar to bija izdevība iekļūt televīzijā, kur ne tikai mani parādīja, bet arī pieteica un aizrādīja, ka esmu nogriezis ceļu Jeļenai Prokopčukai. Tas gan noteikti nebija domāts speciāli.

Aiz 10.km atzīmes

Atpakaļceļā no tilta bija pazudusi 4. ātrā meitene ar savu tempa turētāju un mūsu kompānijā bija palikušas tikai 3 ātrākās meitenes. Toties pēc brīža pievienojās ātrākā maratona skrējēja ar savu tempa turētāju, kas kādus 3-4 kilometrus turējās ar mums, līdz tomēr izlēma samazināt tempu. 

Pie kultūras kilometra pirmo reizi sajutu, ka paliek grūti. Katra aizķeršanās maksāja daudz spēku, lai noturētos grupā. Pie 13. kilometra paņēmu otru želeju no sievas, ko gan apēdu pie 15. kilometra. Skrienot pa bruģi, jutu, ka nespēju noturēties līdzi, jo kājas galīgi neklausīja uz cietajiem akmeņiem. Nācās daudz spēku patērēt, lai pie straujajiem pagriezieniem tomēr paliktu grupā un pretvējā strādātu kopā. 

Skrienot pa Krasta ielu, man kļuva daudz vieglāk un nākamos 3 kilometrus skrēju grupas vadība, turot Latvijas un Lietuvas ātrākās meitenes katru pie sava pleca. Pēc 180 grādu pagrieziena pie Mola, Jeļena Prokopčuka strauji palielināja tempu un Rasa ar Ilonu aizskrēja līdzi, izjaucot grupu, jo tādā ātrumā manas kājas nebija gatavas vairs strādāt. Tad tieši arī sajutu, ka kājās sāk nedaudz svilināt. Iespējams tomēr nebiju līdz galam atjaunojies. 

Atlikušos 3 kilometrus noskrēju vairāk vai mazāk viens, jo pārējie puiši arī paklīda - viens priekšā, viena aizmugurā. Kājas bija pamatīgi pārgurušas un vairs galīgi negribēja strādāt, tāpēc pēdējais kilometrs bija grūtāks kā parasti. Finišēju ar jauno personīgo rekordu - 1:17:06. Arī vieta kopvērtējumā starp vīriem spēcīgā konkurencē nav slikta - 20. (6. vieta grupā). 

Pašam liela sajūsma par to, ka 18 kilometrus varēju skriet kopā ar tik ātrām meitenēm. Viens no dzīves sapņiem piepildīts - skriet kopā ar leģendāro Latvijas maratonisti Jeļenu Prokopčuku.

Paldies ģimenei!

2 mēģinājumi kvalificēties Latvijas olimpiādei

Ideja

Marta sākumā, uzliekot uz papīra mērķus, biju nospraudis, ka skriešu Latvijas čempionātā 10000m, bet noteikti nedomāju par konkrētu rezultātu. Uzlabojoties fiziskajai formai, uzsākot treniņus ārā un atrodot pārsteidzoši ne pārāk augsto Latvijas olimpiādes normatīvu 10000m, savu mērķi krietni pacēlu - kvalificēties Latvijas olimpiādei jeb izskriet no 36:00min. Principā manu iepriekšējo rezultātu būtu jāuzlabo par vienu minūti un trim sekundēm, kas nebūt nešķiet maz. Par labu tam spēlēja tas, ka iepriekšējo reizi vairāk vai mazāk tomēr skrēju treniņa režīmā un vēl pie tam aprīlī, kad forma vēl nebija sasniegusi savu augstāko punktu. 

Gatavošanās

Lai arī biju plānojis aprīlī vairāk par 90km neatzīmēt savā Garmin žurnālā, bet tomēr 4 nedēļas kilometrāža pārsniedza 100km. Un kāpēc gan ne, ja jutos ļoti labi. Pats galvenais - tieši aprīlī atguvu gan pārliecību pār saviem spēkiem un cirksni, gan arī tiešām no jauna atzima mana mīlestība pret skriešanu. Lielākā atšķirība, kas man bija no 2015. gada pavasara sezonas bija tas, ka vieglajos treniņos tiešām jutos ļoti labi un tos izbaudīju no visas sirds. Pirmo reizi dzīvē arī sāku skriet garos treniņus ar sajūsmu. Pirms tam parasti tie man bija mokošākie treniņi. Palieku vecs? Vai tas velk uz maratonu? Varbūt, bet visu pēc kārtas. 

Progress bija diezgan vienmērīgs, bet stabils. Treniņos jutos labi un 2 tempa treniņos aprīļa otrajā pusē pamanījos jau izpildīt normatīvu, lai gan pirmo tempa treniņu uz asfalta aprīļa sākumā knapi noskrēju 6km ar tempu 3:44min/km, pēc tam apstājoties un turot rokas uz ceļiem. 

Aprīļa beigās ar diezgan augstvērtīgu rezultātu (38:15) noskrēju Biķernieku pusmaratona 10.8km distanci. Jutu, ka esmu 100% gatavs Latvijas čempionātam.

Karstums un tiesnešu kļūda

Laikapstākļus nekad nevar paredzēt. Visu nedēļu satraucos par vēju, bet velti - karstums bija tas, kas man uzbruka 7. maijā. Latvijas čempionātā varēja piedalīties tikai tie sportisti, kuri pēdējo pusotru gadu bija skrējuši ātrāk par 37:30. Tātad es ierakstos. Liels gods bija iziet uz starta kopā ar tādām Latvijas skriešanas zvaigznēm kā Valērijs Žolnerovičs, Renārs Roze, Dimitrjs Serjogins un Kristaps Kaimiņš.

Starts kopā ar Latvijas skriešanas leģendām

 A mērķis bija izskriet no 35 minūtēm, bet par to ļoti šaubījos, bet kvalificēties olimpiādei gan biju ļoti pārliecināts, ka spēju. Vispār biju nospriedis, ka 35:30 robežās varu skriet un uz to arī jāiet. Skrējiena pirmo pusi noskrēju kopā ar Mareku Antonu, kurš arī gāja uz normatīvu. Pirmajā kilometrā ierakstījos 3:30, bet pēc tam temps nedaudz nokritās. Pie 12.5 jeb 5000m atzīmes, Marekam nokritās temps un es paliku vienatnē. Ap to laiku mani skāra arī karstums - temps vēl nedaudz nokritās un pulksteni vairs nepārbaudīju - tomēr bija 20 sekunžu rezerve iekrāta 36 minūtēm. Katrs aplis nāca arvien grūtāk un elpošana palika arvien smagāka.

Working hard

Kad vēl bija palikuši 2 apļi, tiesnieši man iezvanīja zvanu, kas liecina par pēdējo apli, bet tad padomāju, ka noteikti aiz manis ir Jānis Gailis, kurš tajā brīdī mani grasījās apdzīt par apli. Bet jau nākamajā aplī, tiesneši norādīja, ka arī man jāfinišē - es 90% biju pārliecināts, ka man jāskrien vēl viens aplis - pārprasīju, bet tiesnesis bija pārliecināts. Pēc finiša paskatījos Garmin - 34:42 - nē, tas nebija reāli.
Mājās pārskaitīju apļus - 24. Aizrakstīju tiesnešiem, lai izņem rezultātu. DNF - nekas vairs nebija darāms. Olimpiāde ies secen.

Stāsts ar laimīgām beigām

Kristīne ieminējās, lai paskatos, ka varbūt ir vēl kāds starts - un JĀ - Valmieras skriešanas seriāls jau pēc 4 dienām. Laiks nebija daudz, lai atjaunotos, bet 3 dienas ēdu kārtīgi - uzēdu 1kg. 

Laikapstākļi solījās būt daudz vēsāki un par vēju vairs tik daudz nesatraucos. Būtiski bija tas, ka arī Mārtīņš Skujenieks bija nolēmis tur skriet treniņu. Ar viņu vienojos, ka pirmos 5000m viņš būs mans "zaķis" un turēs tempu, lai ierakstītos 18min. No rīta kājas galīgi nebija svaigas, bet jābrauc bija. Tā tomēr pēdējā iespēja. Mērķis bija ar minimālu piepūli izpildīt normatīvu, jo jārēķinās, ka vēl pēc 4 dienām ir jāskrien Lattelecom Maratona pusmaratons. 

Uz startu man, protams, līdzi devās gan sieva ar Elziņu, gan draugs Artis, kurš uzņēma ar hronometru apļu laikus, kā arī tos vienkārši skaitīja, lai nepieļautu kļūdu atkārtošanos. Jāsaka, ka tas nebija nepieciešams - Valmierā viss bija pārākajā līmenī - 2 dāmas skaitīja apļus un 2 tiesneši ziņoja par apļa laikiem, potenciālo finiša laiku un tempu. Jutos kā zvaigzne.

4 skrējēji mēģina izpildīt normatīvu

Sākumā izveidojās 4 cilvēku grupiņa, bet jau pirmajos apļos juto, ka Mareks Antons un vēl viens skrējējs agri vai vēlu neizturēs uzņemto tempu. Mārtiņš lieliski paveica savu uzdevumu un noturēja tempu pat līdz 8000m atzīmei. Uzreiz jāsaka, ka skriet bija ļoti viegli un pat pēc puses vēl spēju pāris vārdus pārmīt ar Mārtiņu. Pēdējos 5 apļos kāpināju tempu un Mārtiņš iepalika vēdera problēmu dēļ. Finišēju otrais ar rezultātu 35:25 - pārliecinoši izpildot Latvijas olimpiādes normatīvu. Sajūtas tādas, ka vēl kādus pāris apļus tādā tempā varētu noriņķot bez problēmām.

Pēdējie apļi

Biju ļoti priecīgs par vieglajām sajūtām, bet visvairāk garastāvokli uzlaboja atbalstītāji - meitiņa Elza, sieviņa Kristīne un Artis, kuri katrā aplī mani uzmundrināja. Noteikti biju sajūsmā arī par lielisko organizēto pasākumu. Paldies Valmiera! Es noteikti atgriezīšos gan olimpiādē, gan rudenī uz vēl vienu 10000m skrējienu.

Paldies atbalstītājiem!

Ģimene ir pats svarīgākais dzīvē - kopā Elziņu un Kristīni

Ar labāko draugu - Arti 

Mārtiņš ļoti daudz palīdzēja trasē

Divi apļi biķerniekos ar jaunu PB

Gaidot startu starp elitniekiem

Baigi karsē plecus. Kā jau kuro gadu "biķerniekos". Tieši tur var kārtīgi izjust vasaras tuvošanos. Līdz startam vēl 7 minūtes. Esmu iespiests pūlī kādā piektajā vai sestajā rindā. Līdz starta līnijai tikai pāris metri. Fonā dzirdu, ka kāds kaut ko cītīgi skaļrunos stāsta, bet nevar saprast ko, jo skaņa īsti līdz manīm neatnāk. Saule turpina karsēt. "Būs karsts skrējiens", domāju pie sevis. Dzirdu apkārt dažus skrējējus gudri runājam. Lai gan apskatoties apkārt, uzreiz ir skaidrs, ka daudzi šeit - elites koridori, ir iemaldījušies. Tai skaitā pusmūža sievietes, vīri pāri 40 un diemžēl arī bērni. Ir skaidrs, ka viņi lūzīs pēc pāris simts metriem. Saviem tiešajiem konkurentiem - Gatim un Valdim, esmu novēlējis veiksmi un nu gaidu pēdējās minūtes. Tas brīdis ir klāt - starts, izlaušanās.

Dīvaini, ka rakstu PB jeb personal best virsrakstā, ja šādu distanci skrienu pirmo reizi - 10.8km. Lai kā es noskrietu un, ja finišēju, man jebkurā gadījumā būs labākais rezultāts jebkad startējot šādā distancē. Galvenais varbūt šoreiz nav attālums, bet gan vidējais temps. Šoreiz to gribu turēt zem 3:40min/km, kas būtu labs pēdējais tempa treniņš manā 5 nedēļu gatavošanās ciklā Aprīlī.

Valdis kopā ar Andri Ronimoisu strauji attālinās. Arī Gatis pēc starta vairs nav rokas stiepiena attālumā. Garmins nopīkst uzreiz aiz pirmā kilometra atzīmes - 3:31. Ir skaidrs, ka temps varētu būt par ātru, ņemot vērā, ka būs jāskrien pāri arī trīs lielākiem kalniņiem. Lai arī trase ir kalnaina, kopumā tā ir ļoti laba, jo ir plata un segums ir pietiekami patīkams. Turpat noķeru arī Gati, kopā paskrienam kādus metrus 50, bet tad viņa uzņemtais temps bijis par lielu un viņš iepaliek.

Tālāk līdzskrējēji mainās. Pie ezera pamanu savējos - meitiņu un sieviņu, kuras skaļi mani atbalsta. Tas dod emocijas, kas ir ļoti svarīgi, jo tālāk ir trases grūtākā daļa - 3 pampaki, kas pamatīgi liks strādāt kājām. Un jā - lai arī pusmaratonistiem šie kalniņi ir jāpievarē 4 reizes, arī divas reizes šķiet pietiekami daudz, jo ar pirmo reizi nekas nebeigsies - būs jāatgriežas jau ar daudz nogurušākām kājām un jāpievarē tie vēlreiz. Pirmo reizi kalniņi nemaz tik lielas raizes nesagādā. Tālāk trase jau diezgan patukša, jo daudzi 5km skrējēji jau sen pārgājuši soļos un jau ļoti atpalikuši. Pie 180 grādu apgrieziena, var redzēt līderus skrienam atpakaļ - viņi nemaz nav tik tālu kā izrādās.

Garmins pirmajā aplī kilometrus fiksē vidēji pēc 3:29 līdz 3:38 minūtēm. Tas ir labi, jo temps ir augsts, bet sajūtas labas. Taisnē pirms pagriešanās uz otro apli, atkal pamanu savējos. Tālāk saņemu atbalstu arī no savējiem radiniekiem. Sestais kilometrs ir vislēnākais - 3:39. Nevarētu teikt, ka sāku just nogurumu, bet gan tāpēc, ka līdzskrējējs nedaudz nometa tempu un es pieņēmu lēmumu nogaidīt, pirms aizlaisties, jo ceļā uz motormuzeju, jūtams lielāks pretvējš.

Kad paliek grūti ap septīto kilometru, tad jau viss aiziet automātā - ezers, panāku un apdzenu arī Valdi, līdz sasniedzu kalniņus. Tur skriet jau krietni grūtāk, jo ir jārēķinās ar daudzajiem lēnajiem skrējējiem un nūjotājiem, kuriem gandrīz uzskrienu virsū, lidojot no kalna lejā. Pēc kalniņiem taisnē - jūra ar cilvēkiem. Sākas pamatīga riņķošana starp cilvēkiem, kuru paliek arvien vairāk. Elpa ir smaga un daži mani pamana laicīgi, bet tomēr lielākā daļa, pļāpājot, ignorē mani. Pirms 180 grādu pagrieziena, gandrīz jāpastājas, lai tiktu garām pūlim. Izlidojot cauri dažiem zēniem, dzirdu tikai sakām - "vot tas ir skrējējs.". Pēc apgrieziena trases tiesnesis ziņo man, ka esmu desmitais un varu noķert devīto. Lai arī spēks vairs nav daudz, jākapā līdz galam. Atpakaļ neskatos. Esmu pārliecināts, ka nezaudēšu savu vietu, jo apdzinu dažus daudz "tukšākus" skrējējus. Atstarpe samazinās starp mani un 9. vietu, bet nākas skriet pa ārmalu. Vienā brīdī arī ārmalā nav vietas un nākas iztērēt spēkus, lai uzkliegtu - "Malā!". Pagrieziens uz finiša koridoru un tad ir skaidrs, ka, lai arī atstarpe ir maza, 9. vietu šoreiz neizcīnīšu, tāpēc izbaudu pēdejos 100m svinot savu sasniegumu. Sieva, meita un radinieki vēl uzgavilē un finiša līnija šķērsota pēc 38 minūtēm un 19 sekundēm.

Garmins rāda, ka pievarēti 10.8 kilometri, kas varētu būt pat diezgan ticami, ņemot vērā, ka otrajā aplī nācās pamatīgi līkumot. Vidējais temps 3:33min/km, bet pēdejos 800 metrus esmu skrējis tempā 3:14, kas pat ir ātrāk, kādā skrienu savus Yasso 800s intervālus. Esmu formā. Esmu 10. vietā kopvērtējumā un 5. vietā savā grupā.

Pēc finiša ar kārtējo metālu piemiņai

Atgriešānās sacensībās pēc 10 mēnešu pārtraukuma ar PB 5km LSC

Tā nu sanācis, ka jau otro gadu pēc kārtas savu sacensību sezonu atklāju ar LSC rīkoto maču Mežaparkā 5km distancē. Vienlaicīgi tur notiek arī LSC čempionāts pusmaratona, kam gan vēl nebiju gatavs, bet apsvēris tādu iespēju biju (iespējams vajadzēja startēt, jo būtu iespēja pacīnīties par pirmo vietu).
Bet pats galvenais šajos mačos bija tas, ka esmu atgriezies nopietnākā sacensību aprītē gandrīz pēc 10 mēnešu pārtraukuma (pēdējais ne tik veiksmīgais start Ventspils pusmaratonā 2015. gada 21. jūnijā). Pa vidu gan paguvu nostartēt Nike Riga Run, bet gan vairāk kā atbalstītājs brālim, jo tas man bija garākais skrējiens un vispār viens no retajiem skrējieniem tajos mēnešos. Ziemas mēneši bija nopietns pārbaudījums manai motivācijai un skrējēja/amatiera karjerai vispār, jo ne vienu brīdi vien ienāca prātā to visu pamest, tāpēc šis starts ir īpaši zīmīgs.

Pirms sacensību un darba stress

Diemžēl laiks, kad būtu visvairāk spēki jāiegulda treniņos un sevis sagatavošanai, sakrita ar manu visstresaināko un noslogotāko laiku darbā. Tāpēc arī bija diezgan pagrūti pēdējās dienās kaut nedaudz nobriest startam - iepriekšējā dienā strādāju gandrīz visu dienu un aizgāju gulēt pēc pusnakts. Lai arī starts bija tikai 11:00, naktī vispār nespēju izgulēties, jo biju "pārēdies stresu" (arī tagad diez ko labi neguļas). Doma, ka varētu nestartēt, pat prātā neienāca, jo tas man ir arī ļoti svarīgs "tempo/VO2max" treniņš. 

Papildus tam, iepriekšējā dienā bija manas sievas krusttēva jubileja, kur kafejnīcā bija uzklāti ļoti garšīgi galdi, kur, protams, apēdu krietni par daudz, kas gan iedeva kādu lieku kilogramu, gan arī smagumu sajūtu sacensību rītā.

Ne tik spēcīgā konkurence

Tā nu ir sakritis, ka šogad sacensības notika vienu dienu pēc Rēzeknes pusmaratona, līdz ar to daudzi ātrie skrējēji un arī mani daudzi tiešie konkurenti nepiedalījās. Tas izskaidro arī diezgan zemos rezultātus pusmaratonā (pirmajai vietai > 1:20). Toties 5km distancē bija gan ilgadējais LSC īsāko garo distanču skrējējs "ansiso" (nekādi draugi vai paziņas neesam, bet esmu ievērojis viņu dēļ salīdzinoši īpatnējā skriešanas soļa un diezgan labiem rezultātiem), gan mans bijušais kolēģis un labs orientierists Mārtiņš Skujenieks, kurš arī šosejā ir ļoti spēcīgs skrējējs. Vēl redzēju pāris skrējējus, kuri izskatījās pēc ātriem skrējējiem. 

Kā jau dažās sacensībās pagājušajā gadā, arī šīm izvirzīju A, B, C (ja nesaniedzu A, tad ir B utt) mērķus:

• A) izskriet no 17:30;
• B) uzlabot personisko rekordu, ja neizdodas A mērķis - vismaz 17:41;
• C) izkriet no 18min, ja justu, ka nevaru vēl skriet tik ātri. Bet tas būtu labs treniņš 10k startam Maijā;

Distance

Startā nebiju tik satraucies kā parasti pirms visiem startiem (kas gan ir dīvaini pēc 10 mēnešu pārtraukuma). Pēc pirmā līkuma Mārtiņš jau bija gabalā, bet redzamā attālumā. Vēl 3 skrējēji izveidoja savu grupiņu, ar "ansiso" priekšgalā, bet tā kā man nebija pārliecības par sevi, jo nezināju kā jutīšos beigās, cik ātri varu skriet, cik ilgi varu noturēt tādu tempu, izlēmu neforsēt pirmo apli un sāku iepalikt no grupas. Uzreiz nošokējos, ka pa priekšu aizskrien arī nedaudz masīvāks skrējējs, kas gan nedaudz iedragāja manu pašapziņu. Bet jau pēc 300m viņš pats sāka iepalikt no grupas, es viņu noķēru, izmantoju aizvējam pie ezera un pēc tam apdzenot jutu, ka viņš jau ir pilnībā izpumpējies. Tālāk jutu, ka atstarpe starp 2 skrējēju grupiņu un mani vairs nepieaug, bet pirmo apli pabeidzu salīdzinoši lēnāk un kādus 200m aiz viņiem. 

Pirmā apļa beigās

Otrajā aplī sāku kāpināt tempu, jo jutu (GPS Mežaparkā melo), ka skrienu par lēnu. Pamanīju, ka grupa pajuka un es sāku ķert rokā 3. vietā esošo skrējēju (vismaz tajā brīdī tā domāju, jo nezināju par Mārtiņu). Bija motivācija ieskriet trijniekā, jo pagājušajā gadā nācās samierināties ar 4. vietu, tāpēc gāju spēcīgi. Arī viņu laikam apdzinu ezera taisnē. Jutu, ka viņš man astē neieķersies, jo bija galīgi zaudējis spēkus. Pamanīju, ka tuvojos arī "ansiso", par kuru domāju, ka viņš ir 2. vietā. Diemžēl tik daudz spēka vēl nebija, lai viņu noķertu un arī distance pietrūka. Pēdējais kilometrs bija grūts, bet ne tik grūts, lai samazinātu tempu. Tā ir laba sajūta, ka vari sevi spiest, lai arī skrien praktiski uz maksimumu. Finišā izrādījās, ka tikai 11 sekundes atpaliku no 1. vietās, jo Mārtiņš izstājās vēderu problēmu dēļ. Pats galvenais - izpildīju A mērķi ar uzviju un sasniedzu jaunu personisko rekordu ar rezultātu - 17:17.

Ļoti liels prieks, ka skrēja arī brālis, kurš tiešām izspieda no sevis daudz un finišēja 21:27, kas ļoti labs laiks, ja neskrien regulāri.
Nākamais starts ir "Skrien Latvija" posms Biķernieku pusmaratons, kurā skriešu 10.6km distanci. Tas arī būs vairāk treniņu nolūkos.

Treniņi uz treadmill

Lifefitness skriešanas trenažieris

Tā nu sanāk, ka jau vairākus gadus ziemas periodā lielāko daļu savus treniņus aizvadu uz skriešanas trenažiera jeb treadmill, vai kā es to dēvēju - lentas. Iemesli ir dažādi, bet galvenais parasti ir saistīts ar dažādu traumu riskiem ziemā un to, ka jau otro gadu esmu veiksmīgi pārpūlējis kādu muskuli vai pat satraumējies, kā šoziem. Vēl iemesli noteikti ir jāmin tas, ka man ļoti nepatīk skriet tumsā, jo tad ir liels risks kaut kur uzkāpt, paslīdēt. Diemžēl novembris, decembris, janvāris un februāris ir tumšie mēneši. Vēl iemesls varētu būt slidenie ceļi. Aukstums un lietus nav man būtiski traucēkļi, lai gan aukstumā neriskēju kurināt tempu.
Tā nu sanāca, ka lielāko daļu 2015. gadu cīnījos ar cirkšņa un hamstring traumām. Principā pēdējās nopietnās sacensības bija Ventspils pusmaratons, kurās nebiju apmierināts ar rezultātu. Periods bija ļoti saraustīts, bet regulāra treniņu veikšana izpalika vismaz 3 mēnešus. Protams, jebkurš izturības sporta veidu pārstāvis pateiks, ka tas ir kritiski, jo šajos sporta veidos pats būtiskākais ļoti augsta fiziskā sagatavotība. Tā kā trauma tomēr visu laiku par sevi lika manīt - gan cirksnis, gan hamstring, tad oktobrī, lai atsāktu treniņus, atkal nācās kāpt uz "lentas", lai mazinātu risku. Lai arī sākums bija ļoti grūts, bet treadmill treniņi daudz ātrāk palīdz ieiet ritmā.
Te nu jāmin daudz pozitīvie aspekti - trenējoties uz treadmill. Pirmkārt, skriešanas trenažieri ir veidoti tā, lai samazinātu triecienu kājām. Tie ir 100% gludi atšķirībā no jebkura cita seguma (t.s. Daugavas stadions). Šie abi būtiskie plusi jau vairākas reizes ir palīdzējuši man tikt vaļā no dažādām nepatīkamām sāpēm kājās, jo neskrienot nekas jau īpaši labi nevar uzlaboties.
Otrkārt - sporta zālē nav tumsa, slidens, auksts, nav vēja utt. Tur vienmēr ir silti, bet jāsaka, ka arī skābeklis ir krietni mazāk, kā atrodoties ārā.
Treškārt - uz skriešanas trenažiera ir daudz vieglāk attīstīt un piestrādāt pie skriešanas tehnikas. Skrienot ārā uz asfalta, ja neesi formā, visdrīzāk skriesi kā varēsi, kamēr zālē vari sevi vērot spogulī, pieslīpējot soļu biežumu, kāju pozīcīju un ķermeņa augšdaļu.
Pats Haile Gebrselassie, gatavojoties maratonam, liela daļu treniņu aizvadīja uz treadmill. Bet, ja aizvadīti tiek gandrīz visi treniņi uz lentas, itsevišķi ātruma treniņi, tad, protams, ilgtermiņā ir arī daudz mīnusu. Pirmkārt, uz lentas nevar panākt to pašu grūtības pakāpi pie līdzīgiem ātrumiem - vai nu ir jāskrien ātrāk, vai jāskrien slīpumā. Abi varianti nav nemaz tik precīzi un nodarbina citus muskuļus. Tā var uzturēt savu aerobo formu, bet noteikti nevar attīstīt pareizos kāju muskuļus. Ir jārēķina, ka jo ātrāks skrējējs esi, jo tālāk no patiesības ir treadmill ātrums. Ja skriesi uz 10km/h, tad lielu atšķirību starp stadionu vai asfltu nejutīsi, bet, ja ātrums ir virs 15km/h, tad atšķirība ir jau ļoti būtsika. Izteikti tas ir VO2max treniņos, kur ātrumi ir augsti. Uz treadmill tos parasti skrienu uz 18km/h pret vienu 1% slīpumu ap 10 atkārtojumiem, tad stadionā to pašu ar līdzīgu ātrumu varu noskriet tikai pusi no tā (un tas ir bez slīpuma) ar tādām pašām sajūtām.
Galvenais iemesls tam, ka ārā skriet ir grūtāk, manuprāt (iespējams daudzi nepiekritīs) ir tas, ka temps ir jākontrolē pašam. Tas ir daudz sarežģītāk - ja skriesi par ātru, tad ātrāk pārsniegsi slieksni un tas atspēlēsies vēlāk, ja skriesi par lēnu, tad, protams, būsi neapmierināts ar rezultātu. Tās ir visfundementālākās atšķirības pat tad, ja soļu tehnika ir identiska skrienot ārā. Otra lieta, protams, ir gaisa pretestība, kā arī vējš. Trešā - celiņš kustas zem tevis, bet ārā tev pašam sevi ir jānes uz priekšu.
Janvāri vidēji skrēju ap 60km nedēļā, februārī - 70 un martā - 80. Katrā nedēļā iekļāvu vienu VO2max treniņu, vienu tempo skrējienu un vienu garo treniņu, ko skrēju ap 20km (ilgāk uz celiņa ir grūti izturēt). Tieši garie treniņi uz treadmill ir un bijuši vismokošākie. Ne jau pēc grūtības, bet tas, ka ir tik ļoti garlaicīgi - 1:40 skaties vienā punktā. Te gan jāsaka paldies manai mīļajai sieviņai, kura uzdāvināja iPod nano, kas izklaidē mani jau pēdejos mēnešus.
Apkopojot šo treniņu ciklu, varu teikt, ka februāris un nedaudz janvāris ir bijuši ļoti saraustīti mēneši un vairākus treniņus nav izdevies izpildīt. Bieži ir bijušas elpošanas problēmas, negulētas naktis un slikta pašsajūta. Tas gan saistīts ar ikdienas stresu. Būtiskākā pauze - 3 dienas - bija februārī, kad apsaldēju kakla nervu, atpūšoties vienā SPA.
Lai arī gājis kā pa kalniem, kopumā varu teikt, ka treniņu cikls bijis ļoti veiksmīgs, jo sāpes hamstringā praktiski ir mani pametušas, bet cirkšņi tiek kārtīgi vingrināti, lai sāpes pēc treniņiem pazustu pēc iespējas ātrāk. Būtiski bija tas, kā izvērtās pēdējās 4 nedēļas uz treadmill - noskrieti gan 9km 17km/h tempā, gan izpildīts viens traks VO2max treniņš - piramīda (The Pyramid).
Kas tālāk? Martā pamēģināju skriet ārā vienu ātruma treniņu un secināju, ka ārā vēl jāpiestrādā pie soļu tehnikas un tempa noturēšanas, jo bija divi tempa treniņi, kuros jutos ļoti sasprindzis un skrēju ar lielu piepūli. Tāpēc aprīlī galvenais mērķis būs - pieradināt kājas skriet ātri ārā. Tam veltīšu 4 nedēļas, skrienot vidēji ap 90km/nedēļā, iekļaujot arī pagarākus treniņus - 25km. Ātruma treniņus pārsvarā skriešu stadionā, lai mazinātu traumu riskus, kā arī - lai tieši koncentrētos uz kāju darbību.

DNF ne vienmēr nozīmē kaut ko neizdarīt līdz galam

Paula Atēnās izstājās pie 36. km atzīmes

Paula Radcliffe ir pasaules rekordiste maratonā ar milzīgu pārsvaru pār jebkuru citu sievieti - viņa ir "Veins Greckis" maratonā. Paulai ir tikai viens nepiepildīts sapnis - olimpiskais zelts. Tam nevajadzēja būt nemaz tik grūti, zinot, ka neviena pasaules skrējēja pat tuvu nespēj paskriet tik ātri kā viņa, bet liktenīgajā 2004. gada augusta karstajā dienā viņa izstājās no Atēnas maratona - Olimpiskajās spēlēs. Tā ir viena no slavenākajām DNF pasaules maratona vēsturē. Pēc pāris nedēļām viņa izstājās arī no 10000m, lai arī sāpes viņas sejā vairs nebija manāmas. Jūs teiktu, ka viņa padevās, neizdarīja līdz galam kaut ko? Šeit ir mans viedoklis.
Izstāties no sacensībām, nepabeigt skrējienu, ne vienmēr nozīmē, ka kaut ko neesi izdarījis līdz galam. Manuprāt, šis kults - noskriet līdz galam, ir pilnīgs apsurds pats pēc būtības. Tā ne tikai nenotiek nevienā sportā, bet pat dzīvē pēc būtības tas ir nepareizi. Darīt kaut ko, tikai darīšanas dēļ - tā ir zaudētāja domāšana. Dzīvē nav nekā sliktāka, kā darīt lietas pavirši.
Labs piemērs ir pavārs - viņš gatavo ēdienu, bet klients viņam nedod pietiekami daudz laika, es esmu pārliecināts, ka nevis pavārs ēdienu uztaisīs pavirši, bet atteiksies to gatavot vispār, jo nav jēgas lietas darīt tikai darīšanas pēc. Tas, protams, attiecas tikai uz labākajiem pavāriem nevis viduvējībām. Šeit es gribu teikt, ka ir jātiecas pēc kaut kā vairāk nekā tikai pavirši izdarīt kaut ko, noskriet līdz galam vienalga kādā laikā.
Paula tālajā 2004. gadā devās uz Olimpiādi, apzinoties, ka tikko piedzīvoja traumu, kas izjauca visu ilgo gatavošanās posmu. Plānos bija 2 zelta medaļas - maratonā un stadiona garākajā distancē. Viņa devās uz Atēnām, apzinoties, ka nav labākajā formā vairs. Viņa nepadevās, Paula izgāja uz starta un tajā brīdī viņa jau bija varone. Bet te man rodas jautājums - tu esi pie 36. km, tu apzinies, ka sāpes ir lielas, karstums liels un tu neesi trijniekā - kāpēc skriet līdz galam, kāpēc darīt kaut ko tikai daļēji, ja tu apzinies, ka vari to izdarīt daudz daudz labāk? Paulai ir patiesa čempiona sirds - viņa zin uz ko ir spējīga un, ja viņa nevar skriet savu robežu tuvumā, tad nav jēgas vispār to darīt.
Šī domāšana protams neattiecas uz cilvēkiem, kuri skrien savas veselības pēc, bet gan uz tiem, kas tomēr iet uz rezutlātu. Bet tas noteikti neattiecas tikai uz skriešanu - ja kaut ko dari, tad dari no sirds, bet ne tikai lai finišētu.

Galvenais nav uzvarēt, bet piedalīties cīņā par to. Un uzvarēt ne vienmēr nozīmē būt pirmajam finišā, bet gan izspiest no sevis 100%, sasniegt savus griestus.

Novēlu visiem domāt kā čempioniem jebkurā dzīves situācija - arī skriešanā!

P.S.
Laikam neesmu baigi "labs" Noskrien kluba biedrs, bet cerams, ka šis netiks nekur publicēts tālāk :) .

Lēnā atgriešanās un 2016. gada mērķi

Kopā ar brāli pēc Nike Riga Run

 Skatoties emuāru, pēdējais ieraksts 2015. gada Jūnijā, pēc Ventspils pusmaratona. Ir pagājis krietns laiks. Nevarētu teikt, ka esmu slinkojis ar rakstīšanu, drīzāk ar skriešanu. Šoreiz vainīga trauma un sasteigta atjaunošanās, kas ir klasiska kļūda 2-3 gadīgiem skrējējiem.

Trauma labās kājas hamstring un cirksnī

Kā jau rakstīju, nācās izstāties gan no Salaspils pusmaratona, gan arī Ventspils pusmaratons nebija diez ko veiksmīgs. Stāsts diezgan vienkāršs - pēc sava uzstādītā PB pusmaratonā, neveltīju laiku, lai atjaunotos un jau pēc divām atpūtas dienām izskrēju intervālu treniņu, kurā arī pirmo reizi sajutu asas sāpes cirksnī. Tālāk vēl 2 ātruma treniņi, garais treniņš un jau pēc 2 nedēļām, vispār neatjaunojoties, nācās izstāties no Salaspils pusmaratona. 

Tālāk otrais grābeklis - tikai pēc nelielas atpūtas, izlēmu sākt gatavoties Jūnija pusmaratonam, jau pēc nedēļas uzskrienot Mežaparkā LSC mača ietvaros, kur sajūtas nudien bija briesmīgas. Vēljoprojām atceros pēdējo apli, kur praktiski bez elpas mēģinu nepāriet soļos.

Pēc Ventspils pusmaratona, cirksnis bija pilnībā sabeigts un klāt tam nāca arī hamstring muskuļa kārtīga pārpūlēšana, jo solis bija galīgi greizs un "ciets". 

Jūlījā vēl bija cerības, ka varētu jau augustā nopietni gatavoties rudenim, bet jau Jūlijā beigās man magnētiskajā rezonansē atklāja vairākus nopietnus iekaisumus un muskuļu saīsināšanos (tas rodas no ātrumiem, kad muskuli neizstaipa). Tālāk bija 10 dienu ārstēšanas kurss, kurā nedrīkstēju darīt neko fizisku, tālāk fizioterapijas kurss un vingrošana, kuras laikā arī skriet nedrīkstēju, bet tāda minimāla skriešana atsākās tikai septembra pašās beigās. Pa vidu pāris mēģinājumi pabraukt ar riteni, bet tas negāja pie sirds, bet muskulis tāpat sāpēja. 

Šajā laikā pamatīgi zuda arī motivācija kaut ko darīt, jo likās, ka mērķis sasniegts, bet trauma radīja apātiju pret skriešanu kā tādu. Tas bija nopietns pārbaudījums manai skrējēja karjerai, kura laikā pat domāju par sacensību skriešanas karjeras beigšanu. 

Smagā atgriešanās

Izskrist no skriešanas aprites uz vairāk kā 3 mēnešiem, ir nopietns pārbaudījums, ja esi labā formā, jo ķermenis burtiski mainās - sākumā ir slikta pašsajūta, tad parādās arī nogurums. Ar laiku ķermenis pierod pie tā, ka neesi vairs atlēts un pārvēršas par parasta biroja cilvēka ķermeni. Ātrums zūd ātri, pirmajās 3-4 nedēļām vairs nevari izturēt ātru skriešanu, tad lēnām zūd arī izturība. Jāsaka, ka lielākais pārsteigums bija tas, ka svars sākumā vispār baigi nepieauga. Līdz vasaras beigām turējās pat ap 65kg, bet rudenī ap 67kg. Tikai pēc Jaunā gada, tas sasniedza kritiskos 70kg.

Tā nu oktobrī atsāku lēnām skriet uz treadmila, ap 30km nedēļā. Sākums nebija viegls, jo pat 5km likās normāla slodze, kas agrāk man bija tikai iesildīšanās dažiem mačiem. Novembrī jau skrēju ap 50km vidēji nedēļā, mēģinot retu reizi arī kaut ko ātrāku uzlikt. Atceros, ka pat 1km savā pusmaratona tempā (16km/h) noturēt man bija pagrūti. Droši vien jau pēc 100m skrēju anaerobi. 

Jāsaka gan liels paldies kolēģim, kurš pievienojās Decembrī, un sākām skriet kopā pa dienas vidu. Tad jutu, ka esmu ļoti tālu no tās formas, kurā biju un tas ir liels pārbaudījums, ja esi bijis tur "augšā". Es neesmu iedzimts atlēts ar izcilu bāzi, man nav talanta un es neesmu Kristaps Valters, kurš tikai nedaudz patrenējoties var atgūt jau 80% savas formas. 

Mērķus tad neuzstādīju, vienkārši mēģināju atgūt skriešanas prieku, kas bija zudis. Gāju soli pa solim. Sāku skriet 15km treniņus ar tempu 6:00min/km, kas ir gliemeža ātrums man, bet pēc sajūtām uz 5:00min/km es vismaz 1:30h nenoskrietu, vai noskrietu, bet tuvāk anaerobajam slieksnim. 

Janvārī sāku justies labāk un arī pie ātrumiem jutos, ka var skriet ilgāk, bet tad sākās gan fiziskā, gan morālā bedre.

Fiziskā bedre varbūt vēl ir sīkums, bet morāli jutos izsmelts. Šeit gan jāvaino darbs, kurā stress mani sāka uzveikt - sākās negulētas naktis un elpošanas aritmija bija biežs sabiedrotais treniņos. Nespēju vairs savākties. Bieži skrējis pārguris.

Pats galvenais - turpināju krāt kilometrus, gan ar vienu starpatgadījumu - sasaldēju kakla nervu, kas izsita no skriešanas ritma uz veselu nedēļu. 3 dienas neskrēju, kad nevarēju pat no dīvana piecelties, bet 2 dienas skrēju ar sāpēm. 

No kļūdām jāmācās

• Viens ir skaidrs, ātros treniņus var skriet tikai tad, ja muskuļi ir atpūtušies. Tā noteikti ir mana problēma, jo nespēju sevi mocīt tā, ka spēju noturēt pareizu soli, ja muskuļi ir saguruši.
• Noteikti jāņem vairāk vieglo treniņu dienas. Bet pats galvenais secinājums, es lēnos/atjaunošanās treniņus skrēju pārāk ātri. Papētot savu profilu, redzu, ka vairums garos un atjaunošanās treniņus esmu skrējis tempā virs 4:30 un pat dažus 4:15, kas priekš maniem datiem ir ap pulsu 150-160, kas jau ir normāla piepūle.
• Strečings - jeb staipīšanās ir jāiekļauj savos ikdienas treniņos - gan vieglajos, gan smagajos. Mani hamstring muskuļi ir ļoti īsi - tas diemžēl ir iedzimsts un tas, protams, ir ļoti slikti skrējējiem.

Treniņu plāns

Tikai martā esmu atsācis skriet ap 80km nedēļā, kas jau ir tīri normāls rādītājs, ņemot vērā manu traumu vēsturi. Viens "key" elements, ko esmu ieviesis, ir viena atpūtas diena, ko piekopšu gan martā, gan aprīlī, lai ķermenis pilnībā atjaunojas.

Pamata elementus savā treniņu plānā es nemainu - viens intervāla treniņš, viens tempa treniņš un viens garais treniņš 7 dienu ciklā. Pārējie ir vieglie treniņi. Būtībā ir mainījušies tieši vieglie treniņi, jo tos es skrienu daudz lēnākos tempos no 6:00min/km, kas ir atjaunošanās dienās (zem aerobā sliekšņa) un aerobos treniņus pulsā ap 5:00min/km. 

Galvenie plāni treniņos:

• martā turpināt skriet ap 80km nedēļā, skrienot pārsvarā uz treadmill, bet garos treniņus ārā;
• aprīlī mērķis ir sasniegt vidēji 90km nedēļā, iekļaujot vienu atpūtas dienu. Aprīlī vajadzētu adoptēt soli ātrumos, skrienot uz asfalta. Tas arī aprīļa galvenais mērķis, kuru rezultāts būs Biķernieku pusmaratona 10.5km distance vēlamajā pusmaratona tempā, kas būs kā labs tempa treniņš.
• Maijā vēlos sākt sacensību sezonu, bet kilometrāžu varētu variēt starp 70 līdz 90, ņemot vērā sacensības.

2016. gada mērķi

Mērķi ir vairāki, bet visu pēc kārtas. Daudzi māņticīgi par tiem nerunā, es tieši otrādi, uzrakstu, lai visi, un galvenais es, tos redzu. Nekaunos no tiem. Es mēģinu domāt kā atlēts.

Galvenais starts Maijā man būs Lattelecom pusmaratona distancē - skriet tuvu sava PB robežās, mēģinot izskriet no 1:20. 

Maijs:

Nedēļu pirms tam, ir stadiona skrējiens - 10000m. Tur mērķis ir izskriet no 37:00 minūtēm, bet vislabāk noskriet 36:30 tuvumā, kas ir temps 3:39min/km. Pašlaik tādiem tempiem pat tuvu neesmu gatavs, bet es ticu, ka ātrumi attīstīsies tieši Aprīlī. 

Pēc šiem diviem startiem, noteikti paņemšu 2 nedēļas mierīgākā režīmā, atpūtinot kājas no lielajiem ātrumiem. 

Vasarā īsti startēt uz 100% nekur neplānoju, bet noteikti uz pāris startiem aizbraukšu.

Augusts:

Nākamo nopietno startu esmu ieplānojis 27. augustā Piltenē, kur norisināsies Latvijas čempionāts 10km distancē - tur galvenais mērķis, kuru uzskatu arī par 2016. gada galveno mērķi, ir izskriet no 35:00min, kas ir ļoti augsts mērķis, tāpēc man ir arī reālāks B variants - izskriet no 36:00min un viss pa vidu starp šiem laikiem.

Septembris:

Plānoju startēt SEB Tallinas maratona pusmaratona distancē, kas norisināsies 11. septembrī. Tur mērķis būtu uzlabot savu PB un varbūt pat izskriet no 1:19. Problēma ir tā, ka pusmaratons norisināsies tikai 2 nedēļas pēc Latvijas čempionāta, bet ņemot vērā, ka tie ir 10km, tad atjaunošanās nebūs tik gara, bet ātrums būs jau uztrenēts pirms tam, kuru ceru pārāk nezaudēt līdz septembra vidum.

Vairāk mērķu nav, bet, protams, šie nebūs vienīgie starti, kuros piedalīšos. Noteikti uzskriešu vēl vismaz vienu pusmaratonu ne sacensību režīmā. Visdrīzāk startēšu arī Ventspils 10.5km distancē. 

Novēlu visiem labu skriešanas sezonu un galvenais bez traumām!