Tik nopietni un mērķtiecīgi kā uz šīm sacensībām, nebiju vēl gatavojies uz nevieniem mačiem. Jau martā biju izlēmis, ka pirmo pusmaratonu uz 100% skriešu tieši 17. maijā Rīgā. Līdz ar to pēdējās nopietnās sacensības man bija 10000m stadionā, kas tomēr arī vairāk vai mazāk bija treniņa nolūkos.
Sagatavošanās posms
Tā kā galvenais mērķis bija izskriet no 1:20, tad arī visi starti un treniņi līdz tam tika pakārtoti tam. Pats galvenais, ka gatavošanās posmās iztiku bez savainojumiem un arī nebija neviens neizdevies tā saucamais atslēgas treniņš (tempa, intervāli vai garais). Bija grūtāki posmi, kad bija arī sakrājies nogurums, bet pārsvarā skriešanas treniņi vairāk bijusi kā rotaļa.
Uzskrēju arī Biķernieku pusmaratonā, bet tā kā zināju, ka vēl nebūšu labākajā formā, tad izlēmu sevi nosacīti bremzēt un tomēr skriet lēnāk nekā spēju. Tas arī veiksmīgi izdevās, pirmos 3 apļus palīdzot Andrejam Līcim (vai arī viņš palīdzēja man). Lai gan tas bija mans PB (1:22:56), nekāda sajūsma par to nebija, jo pēc finiša kājas bija īpaši smagas. Visdrīzāk bija sakrājies nogurums, jo speciālu atpūtu netaisīju pirms sacensībām, bet tāpat tas pārliecību nedeva.
 |
| Pēdējais aplis Biķernieku pusītē |
Vēl nedēļu pirms Lattelecom svētkiem, uzskrēju arī Mežaparkā 15km distanci LSC sacensību ietvaros, kur bez baigās piepūles izcīnīju 2. vietu aiz Valda Ņilova. Jāatzīst, ka tieši šīs sacensības deva vajadzīgo pārliecību.
 |
| Finišs mežaparkā 2. vietā |
Negulēta nakts un nepilnīgā iesildīšanās
Pēdējā nedēļa bija paredzēta vairāk atjaunošanās un atpūtai. Lai arī vairākas naktis biju kārtīgi izgulējies, bet tieši pēdējā naktī uznāca manrāža, un aizmigt izdevās tikai 3 saraustītas stundas. Kad modinātājs nozvanīja 6:00, biju nopietni apsvēris necelties, bet, paldies mīļajai sieviņai, kas mani nomierināja. Cēlos, nomazgājos, izstaipījos un pirmo reizi vedām meitiņu trolejbusā. Nepilnīgais miegs atgādināja arī iesildīšanās procesā - bija pagrūti iekustināt organismu. Parasti pirms startēju, uzskrienu 2-3km, iesildot visu ķermeni un sirdi, tad izstaipos kārtīgi un tad uzskrienu sprintiņus, kas kārtīgi izkustina kājas. Šoreiz sanāca tikai 2.5km un tad 15min stāvēju rindā uz tualetēm. Kad pārvilku botes un kreklu, bija jau jādodas uz koridoru. Nedaudz pastaipījos koridorā, bet lielās masas to liedza kvalitatīvi izdarīt.
Lēnais sākums
Jau krietnu laiku pirms pusītes, biju sarunājis ar Gati Štulbergu, ka skriesim kopā un palīdzēsim viens otram. Pēc pirmajiem 3km uz vanšu tilta panācām vienu grupiņu ar treneri. Cik varēju noprast, visi arī gāja uz rezultātu, tāpēc izlēmu turēties ar grupu, lai vieglāk - tā teikt atsēdēt. Treneris pie 5km atzīmes deva nepareizu informāciju par laiku (man bija savs GPS). Sarēķina, ka no mērķa iepaliekam par 15 sekundēm. Atgriežoties uz vanšu tilta, bijām palikuši tikai trijatā. Gatis jau bija iepalicis. Pēc brīža noķērām lietuviešu skrējēju un pēc pagrieziena atpakaļ uz centru jau skrējām četratā. Jutu, ka ilgi līdzskrējēji neizturēs, tāpēc izgāju vadībā un sāku kontrolēt tempu - protams, tādu, kādu vajag man. Ātri vien, jau bijām divatā ar lietuvieti. Pie 10km atzīmes sarēķināju, ka atpaliekam apmēram par 40 sekundēm un bija domas, ka būs grūti sasniegt mērķi.
 |
| Pēc vanšu tilta vēl kopā ar lietuvieti |
Tālāk jau trases interesantākā daļa - kultūras kilometrs. Tieši pirms pagrieziena uz Brīvības pieminekli, pamanu atbalstītājus un to, ka meitiņa smaida, skatoties manā virzienā. Emociju iespaidā, skriešana palika gaužām viegla. Pie 13. kilometra saņēmu želeju un to nācās ēst tieši tad, kad skrēju pa vecrīgas bruģi. Tas ļoti izsita no ritma un bija bažas, ka tālāk nebūs viegli, bet tomēr uz krasta ielas atguvu ātrumu. Tālāk noķēru vienu pusmaratonistu, kurš arī mērķēja skriet uz 1:20, bet pie 15. kilometra atzīmes, konstatējām, ka atpalieku vairāk kā 30 sekundes. Ja godīgi, tad vairs ticības nebija, ka paskriešu zem 1:20. Tomēr spēks bija daudz un arī kājas vēl bija ļoti labā stāvoklī, tāpēc mēģināju pierunāt līdzskrējēju izturēt pretvēju un atpakaļceļā spiest cik var, bet diemžēl arī viņš iepalika. Pēc pagrieziena īsti nezinu, kas notika, bet ieslēdzās nākamais ātrums un atvērās otrā elpa. Skrēju, neskatoties GPS un noķēru vēl 2 skrējējus priekšā. Pretī skrienošo bars palika arvien biezāks un biezāks, līdz bija jau jūra, kamēr es biju praktiski viens savā joslā. Tā bija visvarenākā sajūta, kādu biju piedzīvojis, skrienot sacensībās.
Izskrienot no akmens tilta, ieraudzīju pulksteni virs finiša un tas rādīja nedaudz pāri 1:19:20. Tad arī sapratu, ka 100m nu gan jau noskriešu 30 sekundēs. Ar bļāvienu šķērsoju finiša līniju, apsteidzot vēl vienu skrējēju.
 |
| Finišs - 1:19:43 |
Labs darbiņš kas padarīts
Jāsaka, ka parasti pēc smagiem mačiem grūti ir atsildīties, pat paiet ir grūti, bet šoreiz ātri dabūju masāžu, safotogrāfējos ar meitiņu un nevarēju sagaidīt, kad došos atskriešanās kilometru. Tas bija vieglākais atsildīšanās kilometrs manā mūžā un es pat tad nezināju, ka esmu finišējis 28. vietā kopvērtējumā un 26. vietā savā vecuma grupā.
Liela daļu elites skrējēji ir dievticīgi un vienmēr pasākas dievam pēc mačiem, kad viss izdodas. Es ticu savam ģimenes spēkam un ticu, ka bez viņiem es nekad neskrietu pusmaratonus, kur nu tādā ātrumā, tāpēc liels paldies manai mīļajai sieviņai Kristīnei un vispatiesākajai fanītei - manai meitiņai, Elziņai!
 |
| Mans lielākais lepnus |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru