Maija sākumā jau biju nolēmis, ka skriešu jauniezveidotajā Salaspils pusmaratonā, kas gan ir tikai divas nedēļas pēc Lattelecom Rīgas maratona. Vairāk gan tas bija kā atkāpšanās plāns, ja LRM tomēr neizdodas izskriet no 1:20.
Sasteigtā atgriešanās treniņos pēc LRM
Ļoti veiksmīgs izdevās starts LRM un izdevās sasniegt mērķi - izskriet no 1:20. Pēc finiša jutos tik labi, ka jau biju izlēmis - Salaspilī arī noteikti skriešu. Varbūt tas bija emociju iespaidā, varbūt tieši tad biju vislabākajā fiziskajā formā, bet pēc pusmaratona baigo nogurumu kājās nejutu. Divas dienas paskrēju ļoti mierīgā režīmā, tikai pāris kilometrus zemā intensitātē. Problēmas sākās, kad trešajā dienā izdomāju uzskriet intervālus - pārpūlēju gūžas locītavu un sāpes nepazuda gandrīz nedēļu. Tā kā sāpes nešķita nopietnas, tad ar nelielām mocībām noskrēju arī 8km tempa treniņu, kurā galīgi nejutos svaigs. Klāt pieliekot vēl ļoti samocīto garo treniņu svētdien - sanāk ļoti neveiksmīga treniņu nedēļa ar pārforsētiem atslēgas treniņiem.
Papildus tam, tā kā mērķis jau bija sasniegts, palaidos režīmā. Personīgā skrējēju diēta tika mesta pie malas un tika veiksmīgi uzņemti lieki 1.5 - 2 kilogrammi. Par to neuztraucos, jo tomēr biju sapratis, ka Salaspils trases reliefs ir ļoti līdzens (es gan nesaprotu, kāpēc to tā biju pieņēmis).
Pēdējā nedēļā, protams, pārāk aktīvus treniņus netaisīju. Trešdien noskrienot ātrumus, atgriezās sāpes labās kājas augšstilbā, bet tas gan nav vairs nekas īpašs, jo kad neesmu labākajā formā, tad sāpes tur parādās regulāri pēc ātruma darbiem. Pārējās dienās mēģināju neforsēt.
Grūtais sākums
Šoreiz pirmssacensību rituāls bija ideāls - izgulējies, paēdis, atpūties, nokļūstam laikā utt. Neko vairāk gandrīz nevar vēlēties. Bet jau uzreiz sajutu - spēcīga saule un manam jūtīgajam ķermenim tas nepatīk. Iesildoties palika ļoti silti un pat biju pamatīgi iesvīdis. Startēju no pirmajām rindām, bet daudzi mani tieši konkurenti strauji uzņēma tempu un aizskrēja tālu priekšā. Lai arī gribēju, bet līdzi turēt nespēju un paliku relatīvi viens, jo pārējie tempu ar laiku pamatīgi nometa.
 |
| Pirms starta ar Elziņu |
Trasi nebiju pētījis, tāpēc pirmais aplis bija īpaši garšs. Par ļoti lielu pārsteigumu man trase likās daudz sarežģītāka nekā biju iedomājis - kalnaina un ar asiem līkumiem. Pats nepatīkamākais pārsteigums, ņemot vērā silto laiku un tiešo sauli, bija tikai viens dzeršanas punkts, kas priekš manis ir krietni par maz tādos laikapstākļos. Apļa beigās jau biju izslāpis. Tieši tad arī sāku just, ka labā kāja nestrādā īsti ritīgi - nelielas sāpes cirksnī un apakšstilbā.
Sāpes un lēmums izstāties
 |
| Došanās otrajā aplī |
Otrajā aplī sapratu, ka šoreiz visdrīzāk nefinišēšu. Ātrums sāka pazust apmēram pie 7. kilometra atzīmes. Īsti nezināju kurā vietā esmu tajā brīdī, bet zināju, ka tālu no sešinieka neesmu. Turpināju skriet līdz apļa beigām, kur man bija jāsaņem želeja no atbalstītājām - sieviņas un meitiņas. Tad jau apstājos, lai izstātos, jo sāpes bija ļoti dīvainas - it kā paciešamas, bet tomēr nepatīkamas. Nedaudz aprunājoties, Kristīne mani informēja, ka esmu 7. vietā un es sapratu, ka vismaz viens no priekšā esošajiem skrējējiem man ir pa zobam. Tad tomēr izlēmu vēl atsākt skriet, bet vēlāk sapratu, ka tā ir kļūda. Lēnākā solī pabeidzu trešo apli un tad arī izstājos.
Secinājumi
Lai arī pārstāvu skriešanas klubu VSK Noskrien, pa īstam tā nav mana filozofija - noskriet. Ja skrien sacensībās, tad uzskatu, ka ir jāskrien tuvu 100%, lai cīnītos par rezultātu. Tā kā sapratu, ka sešinieks man var izmaksāt pārāk dārgi (veselības ziņā), tad skriet un mocīt kāju tālāk vienkārši nebija jēgas.
Lēmums noteikti bija pareizs, bet novēlots. Vispareizākais būtu bijis jau laicīgi sazināties ar organizatoriem un samazināt distanci par pusi. Tad visdrīzāk būtu bijis trijniekā un pat ieguvis naudas balvu. No kļūdām mācīšos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru