2 mēģinājumi kvalificēties Latvijas olimpiādei

Ideja

Marta sākumā, uzliekot uz papīra mērķus, biju nospraudis, ka skriešu Latvijas čempionātā 10000m, bet noteikti nedomāju par konkrētu rezultātu. Uzlabojoties fiziskajai formai, uzsākot treniņus ārā un atrodot pārsteidzoši ne pārāk augsto Latvijas olimpiādes normatīvu 10000m, savu mērķi krietni pacēlu - kvalificēties Latvijas olimpiādei jeb izskriet no 36:00min. Principā manu iepriekšējo rezultātu būtu jāuzlabo par vienu minūti un trim sekundēm, kas nebūt nešķiet maz. Par labu tam spēlēja tas, ka iepriekšējo reizi vairāk vai mazāk tomēr skrēju treniņa režīmā un vēl pie tam aprīlī, kad forma vēl nebija sasniegusi savu augstāko punktu. 

Gatavošanās

Lai arī biju plānojis aprīlī vairāk par 90km neatzīmēt savā Garmin žurnālā, bet tomēr 4 nedēļas kilometrāža pārsniedza 100km. Un kāpēc gan ne, ja jutos ļoti labi. Pats galvenais - tieši aprīlī atguvu gan pārliecību pār saviem spēkiem un cirksni, gan arī tiešām no jauna atzima mana mīlestība pret skriešanu. Lielākā atšķirība, kas man bija no 2015. gada pavasara sezonas bija tas, ka vieglajos treniņos tiešām jutos ļoti labi un tos izbaudīju no visas sirds. Pirmo reizi dzīvē arī sāku skriet garos treniņus ar sajūsmu. Pirms tam parasti tie man bija mokošākie treniņi. Palieku vecs? Vai tas velk uz maratonu? Varbūt, bet visu pēc kārtas. 

Progress bija diezgan vienmērīgs, bet stabils. Treniņos jutos labi un 2 tempa treniņos aprīļa otrajā pusē pamanījos jau izpildīt normatīvu, lai gan pirmo tempa treniņu uz asfalta aprīļa sākumā knapi noskrēju 6km ar tempu 3:44min/km, pēc tam apstājoties un turot rokas uz ceļiem. 

Aprīļa beigās ar diezgan augstvērtīgu rezultātu (38:15) noskrēju Biķernieku pusmaratona 10.8km distanci. Jutu, ka esmu 100% gatavs Latvijas čempionātam.

Karstums un tiesnešu kļūda

Laikapstākļus nekad nevar paredzēt. Visu nedēļu satraucos par vēju, bet velti - karstums bija tas, kas man uzbruka 7. maijā. Latvijas čempionātā varēja piedalīties tikai tie sportisti, kuri pēdējo pusotru gadu bija skrējuši ātrāk par 37:30. Tātad es ierakstos. Liels gods bija iziet uz starta kopā ar tādām Latvijas skriešanas zvaigznēm kā Valērijs Žolnerovičs, Renārs Roze, Dimitrjs Serjogins un Kristaps Kaimiņš.

Starts kopā ar Latvijas skriešanas leģendām

 A mērķis bija izskriet no 35 minūtēm, bet par to ļoti šaubījos, bet kvalificēties olimpiādei gan biju ļoti pārliecināts, ka spēju. Vispār biju nospriedis, ka 35:30 robežās varu skriet un uz to arī jāiet. Skrējiena pirmo pusi noskrēju kopā ar Mareku Antonu, kurš arī gāja uz normatīvu. Pirmajā kilometrā ierakstījos 3:30, bet pēc tam temps nedaudz nokritās. Pie 12.5 jeb 5000m atzīmes, Marekam nokritās temps un es paliku vienatnē. Ap to laiku mani skāra arī karstums - temps vēl nedaudz nokritās un pulksteni vairs nepārbaudīju - tomēr bija 20 sekunžu rezerve iekrāta 36 minūtēm. Katrs aplis nāca arvien grūtāk un elpošana palika arvien smagāka.

Working hard

Kad vēl bija palikuši 2 apļi, tiesnieši man iezvanīja zvanu, kas liecina par pēdējo apli, bet tad padomāju, ka noteikti aiz manis ir Jānis Gailis, kurš tajā brīdī mani grasījās apdzīt par apli. Bet jau nākamajā aplī, tiesneši norādīja, ka arī man jāfinišē - es 90% biju pārliecināts, ka man jāskrien vēl viens aplis - pārprasīju, bet tiesnesis bija pārliecināts. Pēc finiša paskatījos Garmin - 34:42 - nē, tas nebija reāli.
Mājās pārskaitīju apļus - 24. Aizrakstīju tiesnešiem, lai izņem rezultātu. DNF - nekas vairs nebija darāms. Olimpiāde ies secen.

Stāsts ar laimīgām beigām

Kristīne ieminējās, lai paskatos, ka varbūt ir vēl kāds starts - un JĀ - Valmieras skriešanas seriāls jau pēc 4 dienām. Laiks nebija daudz, lai atjaunotos, bet 3 dienas ēdu kārtīgi - uzēdu 1kg. 

Laikapstākļi solījās būt daudz vēsāki un par vēju vairs tik daudz nesatraucos. Būtiski bija tas, ka arī Mārtīņš Skujenieks bija nolēmis tur skriet treniņu. Ar viņu vienojos, ka pirmos 5000m viņš būs mans "zaķis" un turēs tempu, lai ierakstītos 18min. No rīta kājas galīgi nebija svaigas, bet jābrauc bija. Tā tomēr pēdējā iespēja. Mērķis bija ar minimālu piepūli izpildīt normatīvu, jo jārēķinās, ka vēl pēc 4 dienām ir jāskrien Lattelecom Maratona pusmaratons. 

Uz startu man, protams, līdzi devās gan sieva ar Elziņu, gan draugs Artis, kurš uzņēma ar hronometru apļu laikus, kā arī tos vienkārši skaitīja, lai nepieļautu kļūdu atkārtošanos. Jāsaka, ka tas nebija nepieciešams - Valmierā viss bija pārākajā līmenī - 2 dāmas skaitīja apļus un 2 tiesneši ziņoja par apļa laikiem, potenciālo finiša laiku un tempu. Jutos kā zvaigzne.

4 skrējēji mēģina izpildīt normatīvu

Sākumā izveidojās 4 cilvēku grupiņa, bet jau pirmajos apļos juto, ka Mareks Antons un vēl viens skrējējs agri vai vēlu neizturēs uzņemto tempu. Mārtiņš lieliski paveica savu uzdevumu un noturēja tempu pat līdz 8000m atzīmei. Uzreiz jāsaka, ka skriet bija ļoti viegli un pat pēc puses vēl spēju pāris vārdus pārmīt ar Mārtiņu. Pēdējos 5 apļos kāpināju tempu un Mārtiņš iepalika vēdera problēmu dēļ. Finišēju otrais ar rezultātu 35:25 - pārliecinoši izpildot Latvijas olimpiādes normatīvu. Sajūtas tādas, ka vēl kādus pāris apļus tādā tempā varētu noriņķot bez problēmām.

Pēdējie apļi

Biju ļoti priecīgs par vieglajām sajūtām, bet visvairāk garastāvokli uzlaboja atbalstītāji - meitiņa Elza, sieviņa Kristīne un Artis, kuri katrā aplī mani uzmundrināja. Noteikti biju sajūsmā arī par lielisko organizēto pasākumu. Paldies Valmiera! Es noteikti atgriezīšos gan olimpiādē, gan rudenī uz vēl vienu 10000m skrējienu.

Paldies atbalstītājiem!

Ģimene ir pats svarīgākais dzīvē - kopā Elziņu un Kristīni

Ar labāko draugu - Arti 

Mārtiņš ļoti daudz palīdzēja trasē