26. Lattelecom Maratona pusmaratons - starts, ko neaizmirsīšu

Plāns un mērķis

Plānojot 2016. gadu, jau uzreiz bija skaidrs, ka Lattelecom Maratona pasākumā ir jāstartē. Pasākums lielisks, atmosfēra fantastiska un atmiņas skaistas (tomēr uzstādīts PB pusmaratonā). Arī distanču izvēlē īstu variantu nebija, jo startēt pa dienu lielajā pūlī galīgi negribējās, bet maratons vēl nav manos plānos - tātad pusmaratons.

Mērķi nedēļu no nedēļas dažādi mainījās, bet bija skaidrs, ka gala lēmumu varēšu pieņemt tikai pēc Latvijas čempionāta 10000m, jo tas tomēr bija gatavošanās posma galvenais starts. Tā kā pēc misēkļa ar kvalificēšanos olimpiādei pusmaratona nedēļā nācās vēlreiz startēt attiecīgajā distancē, tad īsti nebiju drošs vai vispār paspēšu atjaunoties, lai kaut cik normāli varētu startēt. Lai vai kā, tomēr mērķi bija jāuzstāda, un tos uzstādīju, balstoties uz 10000m rezultātu - 35:25:

• A) 1:18:00
• B) 1:18:30
• C) 1:19:00

Par to, ka man būtu jāuzlabo savs labākais pusmaratona rezulāts - 1:19:43, nebija lielu šaubu, jo forma bija laba.

Bez liekas drāmas

Satraukums bija par pagājušā gada pieredzi šajā pasākumā, kad nespēju izgulēties, tāpēc jau laicīgi izplānoju, ka ierobežošu kafijas patēriņu un pārāk vēlu mēģināšu neēst. Sestdienā kopā ar sieviņu un Elziņu startējām ģimeņu skrējienā, kas bija ļoti jauks pasākums. Skrienot kopā ar ģimeni, rada fantastiskas emocijas, jo visi esam kopā. 

Pirms starta Ģimenes skrējienā kopā ar meitenēm

Vakarā, lai arī aizmigt bija problēmas, jo tieši tad Biķerniekos bija salūta sacensības vai kas tamlīdzīgs, kas radīja palielu troksni, bet tomēr iemigu un izgulējos salīdzinoši labi - kādas 5h.
No rīta laikapstākļi bija diezgan patīkami - nebija karsts, nebija lietus un arī vējš pārāk liels nebija. Ar pirmo trolejbosu (viena no retajām reizēm gadā, kad kaut kur dodamies ar sabiedrisko transportu) devāmies uz centru. Tualetes apmeklējumi un iesildīšanās arī nekādas problēmas neradīja, tāpēc lieka stresa nebija, ja neskaita, ka kaut kāds "lēnīgs" cilvēks mani negribēja ielaist elites koridorī, lai gan biju sarakstā. Nācās tur iekļūt caur aizmuguri.

Spēcīgs skrējiens kopā ar Jeļenu Prokopčuku

Startā stāvēju 3. rindā, tāpēc lielas burzmas startā nebija. Temps pusmaratonā parasti sākumā ir ļoti viegls un patīkams, tāpēc var pabaudīt apkārtni. Pirmo kilometru noskrēju kopā ar maratona ātrākajām āfrikas skrējējām. Biju ļoti šokēts, cik īsas un tievas viņas ir. Sajūtas patīkamas, jo tās ir profesionālas skrējējas un es varēju tuvplānā novērot, kā viņas "strādā". Āfrikas tempa turētaji samazināja tempu, tāpēc palika nedaudz tukšāks, bet turpat panācu Ilonu Marheli, kurai izskatījās nebija vieglā skrējiena diena, jo varēja just, ka viņa iet uz 100%. Izlēmu turēties ar viņu. Pēc pagriešanās uz Valdemāra ielas, pamanīju divus pārsteigumus - redzēju Mārtiņu Skujenieku, kurš nemaz nebija baigi tālu, kā arī jutu, ka tuvojos Jeļenai Prokopčukai. Šoreiz viņa noteikti nebija savā labākajā formā, bet es tādu izdevību garām nelaidu - uzreiz pievienojos viņai.

Tālāk jau izveidojās neliela grupiņa, 4 puiši, Jeļena Prokopčuka, es, Rasa Drazdauskaite, kurai man bija jāpalīdz ar tempu, Ilona Marhele, kā arī vēl 3-4 puiši un viena ātra meitene, kuru neatpazinu, ar savu tempa turētāju. 

Uz tilta mums pievienojās motoroleris, kurš visu tālāko distanci mūs visu laiku filmēja, līdz ar to bija izdevība iekļūt televīzijā, kur ne tikai mani parādīja, bet arī pieteica un aizrādīja, ka esmu nogriezis ceļu Jeļenai Prokopčukai. Tas gan noteikti nebija domāts speciāli.

Aiz 10.km atzīmes

Atpakaļceļā no tilta bija pazudusi 4. ātrā meitene ar savu tempa turētāju un mūsu kompānijā bija palikušas tikai 3 ātrākās meitenes. Toties pēc brīža pievienojās ātrākā maratona skrējēja ar savu tempa turētāju, kas kādus 3-4 kilometrus turējās ar mums, līdz tomēr izlēma samazināt tempu. 

Pie kultūras kilometra pirmo reizi sajutu, ka paliek grūti. Katra aizķeršanās maksāja daudz spēku, lai noturētos grupā. Pie 13. kilometra paņēmu otru želeju no sievas, ko gan apēdu pie 15. kilometra. Skrienot pa bruģi, jutu, ka nespēju noturēties līdzi, jo kājas galīgi neklausīja uz cietajiem akmeņiem. Nācās daudz spēku patērēt, lai pie straujajiem pagriezieniem tomēr paliktu grupā un pretvējā strādātu kopā. 

Skrienot pa Krasta ielu, man kļuva daudz vieglāk un nākamos 3 kilometrus skrēju grupas vadība, turot Latvijas un Lietuvas ātrākās meitenes katru pie sava pleca. Pēc 180 grādu pagrieziena pie Mola, Jeļena Prokopčuka strauji palielināja tempu un Rasa ar Ilonu aizskrēja līdzi, izjaucot grupu, jo tādā ātrumā manas kājas nebija gatavas vairs strādāt. Tad tieši arī sajutu, ka kājās sāk nedaudz svilināt. Iespējams tomēr nebiju līdz galam atjaunojies. 

Atlikušos 3 kilometrus noskrēju vairāk vai mazāk viens, jo pārējie puiši arī paklīda - viens priekšā, viena aizmugurā. Kājas bija pamatīgi pārgurušas un vairs galīgi negribēja strādāt, tāpēc pēdējais kilometrs bija grūtāks kā parasti. Finišēju ar jauno personīgo rekordu - 1:17:06. Arī vieta kopvērtējumā starp vīriem spēcīgā konkurencē nav slikta - 20. (6. vieta grupā). 

Pašam liela sajūsma par to, ka 18 kilometrus varēju skriet kopā ar tik ātrām meitenēm. Viens no dzīves sapņiem piepildīts - skriet kopā ar leģendāro Latvijas maratonisti Jeļenu Prokopčuku.

Paldies ģimenei!