DNF ne vienmēr nozīmē kaut ko neizdarīt līdz galam

Paula Atēnās izstājās pie 36. km atzīmes

Paula Radcliffe ir pasaules rekordiste maratonā ar milzīgu pārsvaru pār jebkuru citu sievieti - viņa ir "Veins Greckis" maratonā. Paulai ir tikai viens nepiepildīts sapnis - olimpiskais zelts. Tam nevajadzēja būt nemaz tik grūti, zinot, ka neviena pasaules skrējēja pat tuvu nespēj paskriet tik ātri kā viņa, bet liktenīgajā 2004. gada augusta karstajā dienā viņa izstājās no Atēnas maratona - Olimpiskajās spēlēs. Tā ir viena no slavenākajām DNF pasaules maratona vēsturē. Pēc pāris nedēļām viņa izstājās arī no 10000m, lai arī sāpes viņas sejā vairs nebija manāmas. Jūs teiktu, ka viņa padevās, neizdarīja līdz galam kaut ko? Šeit ir mans viedoklis.
Izstāties no sacensībām, nepabeigt skrējienu, ne vienmēr nozīmē, ka kaut ko neesi izdarījis līdz galam. Manuprāt, šis kults - noskriet līdz galam, ir pilnīgs apsurds pats pēc būtības. Tā ne tikai nenotiek nevienā sportā, bet pat dzīvē pēc būtības tas ir nepareizi. Darīt kaut ko, tikai darīšanas dēļ - tā ir zaudētāja domāšana. Dzīvē nav nekā sliktāka, kā darīt lietas pavirši.
Labs piemērs ir pavārs - viņš gatavo ēdienu, bet klients viņam nedod pietiekami daudz laika, es esmu pārliecināts, ka nevis pavārs ēdienu uztaisīs pavirši, bet atteiksies to gatavot vispār, jo nav jēgas lietas darīt tikai darīšanas pēc. Tas, protams, attiecas tikai uz labākajiem pavāriem nevis viduvējībām. Šeit es gribu teikt, ka ir jātiecas pēc kaut kā vairāk nekā tikai pavirši izdarīt kaut ko, noskriet līdz galam vienalga kādā laikā.
Paula tālajā 2004. gadā devās uz Olimpiādi, apzinoties, ka tikko piedzīvoja traumu, kas izjauca visu ilgo gatavošanās posmu. Plānos bija 2 zelta medaļas - maratonā un stadiona garākajā distancē. Viņa devās uz Atēnām, apzinoties, ka nav labākajā formā vairs. Viņa nepadevās, Paula izgāja uz starta un tajā brīdī viņa jau bija varone. Bet te man rodas jautājums - tu esi pie 36. km, tu apzinies, ka sāpes ir lielas, karstums liels un tu neesi trijniekā - kāpēc skriet līdz galam, kāpēc darīt kaut ko tikai daļēji, ja tu apzinies, ka vari to izdarīt daudz daudz labāk? Paulai ir patiesa čempiona sirds - viņa zin uz ko ir spējīga un, ja viņa nevar skriet savu robežu tuvumā, tad nav jēgas vispār to darīt.
Šī domāšana protams neattiecas uz cilvēkiem, kuri skrien savas veselības pēc, bet gan uz tiem, kas tomēr iet uz rezutlātu. Bet tas noteikti neattiecas tikai uz skriešanu - ja kaut ko dari, tad dari no sirds, bet ne tikai lai finišētu.

Galvenais nav uzvarēt, bet piedalīties cīņā par to. Un uzvarēt ne vienmēr nozīmē būt pirmajam finišā, bet gan izspiest no sevis 100%, sasniegt savus griestus.

Novēlu visiem domāt kā čempioniem jebkurā dzīves situācija - arī skriešanā!

P.S.
Laikam neesmu baigi "labs" Noskrien kluba biedrs, bet cerams, ka šis netiks nekur publicēts tālāk :) .