Latvijas Olimpiāde - 10000m

Ilgi nezināju, ko rakstīt šajā ierakstā, bet ir pagājusi nedēļa un emocijas ir krietni norimušas. Esmu sakārtojis domas, kārtīgi atpūties, uzņēmis 3-4kg liekā svara, noskrējis nieka 10km kopā pa visu nedēļu - tātad biju pavisam prom no skriešanas. Sākotnēji biju paredzējis raktīt emocionālu rakstu par savām attiecībām ar savu ķermeni, par to, ka slikti panesu siltumu, par to, ka gribēju būt labs pret sevi, bet beigās tas vairāk izklausītos pēc emocionālas sevis žēlošanas nekā atskata, kas noteikti būs lielisks materiāls nākotnē.

Intro

Latvijas Olimpiāde, tāpat kā lielās Olimpiskās Spēles jeb vasaras olimpiāde notiek reizi četros gados un tieši tajā pašā gadā apmēram mēnesi pirms lielajām. Latvijā tā notiek tikai 4 reizi, bet pirmo reizi tā notiek Vidzemē (pirms tā tika rīkota divas reizes Ventspilī un vienu reizi Liepājā). Šogad tā notika Valmierā. 

Startēšana tajās (nē šeit runa nav par RIO) parastai ofisa žurkai noteikti ir pietiekami liels sasniegums, lai ar to lepotos - itsevišķi, ja runa ir par vieglatlētiku, kur kvalificēties var tikai ar normatīviem (atšķirībā no orientēšanās sporta). 

Īsumā ideja nāca tikai šogad Aprīlī, ka varētu mēģināt kvalificēties Latvijas olimpiādei, kas nozīmētu - skriet 10km 36 minūtēs vai ātrāk. 2015. gada sākumā biju skrējis 37:01 šo distanci, tāpēc sākumā ticības nebija, bet progress treniņos bija tik straujš, ka ātri parādījās pārliecība, ka varu to paveikt. Tā nu ar 2 mēģinājumiem to arī izdarīju. 

Pēc Lattelecom Rīgas Maratona pusmaratona distances nosacīti (izlaidu ātruma treniņus) atpūtos vienu nedēļu un tad uzsāku gatavošanos olimpiādei. Izlēmu startēt zem Saulkrastu pašvaldības, jo Saulkrasti man vienmēr bijusi mīļa pilsēta, kurā pavadīju visas vasaras jaunības gados. Arī tagad tur bieži uzturos. Beigu beigās tā izrādījās bija veiksmīga izvēle, jo Rīgā es nemaz neatbilstu viņu atlētu kritērijiem, tāpēc nebūtu saņēmis formas tērpus, kā arī nevarētu piedalīties atklāšanas ceremonijā. 

Gatavošanās posms bija ieplānots 6 nedēļas, kur pirmās 4-5 nedēļas kilometrāža sasniedz 100km nedēļā, bet pēdējā nedēļa vairāk atpūtas. Kā parasti - nedēļā 1 VO2max treniņš un 1 tempa treniņš. Visu paveikt kā gribējās, neizdevās, jo otrās nedēļas sākumā pamatīgi atsitu astes kaulu, kas pamatīgi traucēja treniņos 2 nedēļas. Kopumā biju ieplānojis gatavošanās nolūkos izmantot 3 sacensības, kur ieguvu uzvaras Salaspils Pusmaratona 10.55km distancē un LSC čempionātā 10km distancē. Bet Ventspils Maratonā biju plānojis skriet pusmaratonu, no kura beigās izstājos. 

Pēc neveiksmīgā starta Ventspilī viss aizgāja diezgan greizi - laikapstākļi galīgi vairs nelutināja, tāpēc pēdējā nedēļā jau biju pazaudējis to sajūtu, ka jūtos spēcīgs. Nedaudz zuda arī motivācija.

Olimpiāde

Laikam tieši ceremonija bija labākais, kas palicis atmiņā no Latvijas Olimpiādes nedēļas nogales. Tieši ieiešana stadionā, lāpas iedegšana, tusiņš ar pārējiem sportistiem un arī priekšnesumi, kas iedvesa svētku sajūtu. Lai arī pirmstarta dienā aizgāju gulēt tikai 1:00 naktī, dalību tajās galīgi nenožēloju. 

Atklāšanas ceremonijā

Jau pirms nedēļu pirms starta bija skaidrs, ka vēsi laikapstākļi nebūs (bet tas taču Jūlijs), bet bija cerības uz lietu un pērkona negaisu. Diemžēl beigās izrādījās vēl sliktāk nekā bija prognozēs - temperetūra pirms starta sasniedza jau 30 un vairāk grādu ēnā, kā arī gaiss bija ļoti nepatīkams.

Iepriekšējā naktī gulēju ļoti maz, bet parasti tas nav liels traucēklis. Šoreiz pamodos ar ļoti sliktu pašsajūtu - galva bija piebāzta, acis sūrstēja, jutos ļoti vārgs atkal un bija grūti pat staigāt. Devāmies uz Limbažiem apskatīt airētājus. Tur nedaudz sanāca atsvaidzināties. Pēc tam mēģināju vēl pagulēt, bet jau drīz bija jādodas uz Valmieru. Iesildoties sapratu, ka viegli nebūs. Nevarēju iedomāties, ka varu lēni noskriet 10km, kur nu vēl pie lielas slodzes. Tā kā pulcēšanās vieta bija manēžā, kur bija krietni vēsāks, tad kājas tur "atvērt" izdevās un arī pašsajūta uzlabojās. 

Pirms starta Saulkrastu pašvaldības formā

Pēc starta iekārtojos otrās grupiņas priekšgalā un pirmie 3 apļi nelikās nemaz tik grūti, ja neskaita, ka jau pēc 2 apļiem biju pilnībā slapjš. Es, protams, neiedomājos, ka tas nozīmē, ka strauji zaudēju šķidrumu. Pēc 4 apļiem priekšā palaidu Ansi un Mārtiņu, bet pēc piektā Mārtiņš izstājās. Palikām mēs ar Ansi divatā no sākotnējas grupiņas, bet pēc 6 apļa jau sāku just, ka paliek arvien sliktāk. Nejutos labi, sāku just nepatīkamas sajūtas krūšu rajonā un arī spiedienu galvā. Pēc 4200m nolēmu izstāties, jo Ansim līdzi turēt vairs nespēju, temps kritās, bet pašsajūta palika tikai sliktāka. 

Karstumā. Mārtiņš seko

Pirmās sajūtas bija briezmīgas, jo redzēju cik vīlusies bija Kristīne, kas bija ļoti ticējusi man un daudz mani atbalstījusi. Pats gan īsti neapjautu, ko esmu izdarījis, bet par to sāku domāt tikai pāris dienas vēlāk. 

Aftermath

Šis vārds ļoti labi raksturo manas sakārtotās domas. Uzreiz jāmin, ka nenožēloju savu lēmumu. Kāpēc? Es noteikti varēju veikt distanci līdz galam, bet to nedarīju, jo rezultāts visdrīzāk būtu zem 36:30 vai pat 37:00, kas būtu aiz normatīva. Man tas neliekas cienīgi pret sevi, tāpēc DNF protokolā man liekas daudz atbilstošāks ieraksts manām spējām, nekā rezultāts, kas pat neatbilst normatīvam Šeit jāņem vērā, ka normatīvu izpildīju ar palielu rezervi un neskrienot uz maksimumu. 

Karstums mani beidz vai nost pat tad, kad neko nedaru. Jūto slikti tajās dienās, daudz svīstu, līdz ar to daudz zaudēju šķidrumu. Pirms olimpiādes svēru 62.2kg, kas bija daudz mazāk, nekā iepriekšējās dienās un visdrīzāk tas bija no tā, ka karstums jau bija atņēmis šķidrumu, kuru nespēju atgūt. Tas, ka neciešu karstumu, nekāds noslēpums nebija, bet tas, ka var būt tik slikti - tas man bija kaut kas jauns, kas man jāņem vērā arī turpmāk plānojot startus. 

Gatavošanās posmā man rūpīgāk jāizvērtē katrs atslēgas treniņš un arī katrs starts sacensībās. Ja sacensības nav man svarīgākais starts, tad nebūtu vēlams izvēlēties skriet grūtu startu un zaudēt pārliecību pār saviem spēkiem. Jāatzīst, ka starts Ventspilī bija kļūda, jo tas tomēr ir pusmaratons un ne tikai pats starts, bet viss pasākums pamatīgi nogurdināja un deva palielu devu negatīvu emociju. 

Pats svarīgākais - man vairāk jāieklausas citos un itseviški Kristīnē. Lai arī viņa nav skriešanas eksperts, bet viņa mani labi pazīst un dažkārt ātrāk par mani saprot manas emocijas. Paldies jāsaka arī Mārtiņam Skujeniekam, kas man neliedza padomu, lai pēdējā nedēļā sevi nepārmocītu un dabūtu vismaz normālas sajūtas.