Uzvara Salaspils Pusmaratona 10.55km distancē

Sākta gatavošanās olimpiādei

Pēc starta Lattelecom Rīgas pusmaratona distancē ar lielisku rezultātu (8. vieta kopvērtējumā starp latviešiem), izlēmu paņemt atelpas brīdi no nopietniem treniņiem. Tas, protams, nenozīmē, ka neskrēju vispār (kopā noskrēju 5 treniņus tūrisma režīmā), bet kopumā režīmu neievēroju un pa nedēļu pamanījos pieņemties par 2kg. Par to gan baigi nebēdāju, jo zināju, ka ķermenim nepieciešama pauze.

Biju pieņēmis lēmumu, ka Latvijas olimpiādē startēšu zem Saulkrastu pašvaldības, kuras sastāvā arī veiksmīgi tiku iekļauts. Pēc pauzes bija jāsāk gatavoties olimpiādei, kurā mans izgājiens būs 2. jūlijā. 

Nekādus ekspirmentus gan vairāk neveikšu, jo pašreizējais treniņu plāns ļoti veiksmīgi strādā un organisms ar to tiek ne tikai galā, bet pat progresē. Lai labāk sagatavotos un būtu patīkamāki ātruma treniņi, izlēmu tajos iekļaut arī sacensības - Salaspils Pusmaratona 10.55km distance, kurā pērn izstājos no pusmaratona,  LSC čempionātu 10km un Skrien Latvijas posmu Ventspils pusmaratonu, kas būtu 2 nedēļas pirms starta.

Domas par "atriebību"

Zināju, ja esmu izstājies, man tur - Salaspilī, būs jāatgriežas. Tā kā situācija bija tādi pati kā pērn - tikai 2 nedēļas pēc Lattelecom Rīgas pusmaratona, tad pieņēmu lēmumu startēt 10.55km distancē. Arī cenas šogad bija ļoti demokrātiskas, tāpēc nemaz nebija žēl. 

Jau pēc veiksmīgā starta pusmaratona, sāku domāt, ka Salaspilī varētu paveikt kaut ko vairāk, kā finišēt, kas man nekad nav interesanti. Tad nu šogad galīgi netipiski man, pieņēmu lēmumu uzstādīt mērķus, balstoties uz vietām. Tā kā bija nojausma par konkurenci (visi galvenie favorīti un vieglatlēti startēja pusmaratona, jo tur bija apjomīgas naudas balvas), tad mani mērķi:

• A) Pirmā vieta;
• B) Pirmais trijnieks;
• C) Pirmais sešinieks;

Tā kā galvenais mērķis tomēr šo startu ir aizvadīt kā pieklājīgu tempa treniņu, nevis kapāt uz 100%, tad mērķi ir ļoti tāli viens no otra, lai būtu iespēja skatīties pēc situācijas trasē.

Pirms

Konkrētajā nedēļā sāku atkal krāt kilometrus un atgriezos arī stadionā pie ātruma darbiem. Lai arī trešdien bija diezgan karsts Daugavas stadionā, treniņā jutu, ka ātrums baigi zudis nav. Jau laikus zināju, ka speciāli Salaspilij negatavošos, treniņa intensitāti nesamazināšu un arī diētu nekādu baigo neievērošu, jo tas vienkārši nav iespējams pielāgoties visiem sezonas startiem. 

Tikai pāris dienas iepriekš kļuva skaidrs, ka būs silts vai pat karsts - kā jau pērn. Tad arī nopriecājos, ka startēju tikai 10.55km distancē. Lai arī iepriekšējā dienā kājas bija ļoti stīvas un piedzītas no nedēļas ātruma darbiem, sestdien jutos daudz maz svaigs (cik nu svaigs var justies smagu treniņa nedēļā). Svars bija atgriezies daudz maz pieņemāmās robežās, bet noteikti ne ideāls. Tā nu devāmies uz startu, pa ceļam dzerot kafiju. 

Man personiski ļoti patīk sacensību atmosfēra, tāpēc šosejas skrējieni pasākumi mani saista krietni vairāk, bet, lai tiktu uz olimpiādi ir jāstartē arī stadionos. 

Ar Elzu pirms starta

Startā pietiek ar 5min, lai saule pamatīgi pieķertu un uzreiz skaidrs - šis būs karsts skrējiens.

Pirmais aplis vieglākā tempā

Par konkurenci jau zināju laikus - bīstamākais Ansis Ozoliņš, bet krietni pasvīst liks arī Valdis Aņikejevs un Gatis Štulbergs. Tad nu it kā trijniekam jābūt, bet pirms starta uzzināju, ka startēs arī Uldis Briedis (komandas biedrs no Saulkrastu novada), par kuru Ansis teica, ka viņš esot ātrs. 

Pēc starta pusmaratona un 5km bars (izrādās, ka tur arī Uldis) aizskrien pa priekšu, un redzu arī Gati. Palieku ar Ansi un Valdi. Pēc elpas jūtu - Valdis nav tajā labākajā formā, tāpēc gaidi mirkli, kad temps kritīsies, lai varu noķert Gati. Vienā brīdī Ansis pamatīgi uzkāpina tempu un, paskatoties Garminā, kurš tajā brīdī rāda 3:25, izlemju nepalikt ar viņu - tad tas vairs nebūtu nekāds treniņš, bet cīņa uz "dzīvību un nāvi". Nodomāju pie sevis - pašnāvnieku temps tādos laikapstākļos. Tājā brīdī arī pamanīju, ka vēl priekšā ir Uldis Briedis un tad cerēju, ka esmu trešais. Labs rezultāts man.

Tālāko apli veicu kopā ar noķerto Gati man patīkamā tempā - ap 3:40min/km. Sanāca arī nedaudz papļāpāt.

Kopā ar Gati pavadam kopā gandrīz visu pirmo apli

Izmantoju visus ūdens punktus, kur ne tikai mēģinu dabūt kaut ko kuņģī, bet arī apliet pakausi, krūtis un skaustu. Jūtu, ka Gatis ilgi vairs neizvilks ar mani. Mēģinu viņu tomēr nedaudz pavilkt, lai nav jāskrien vienam. 

Apļa beigās mani pamatīgi sakurina Kristīne un prieks par to, ka man ir tik skaidra galva, ka varēju nopētīt visu apkārtni, skatītājus un justies ļoti labi.

Pakaļdzīšanās un lenta

Tā kā jutos tik labi un bija palikuši tikai nedaudz vairāk kā 5km, izlēmu nedaudz kāpināt tempu. Tomēr tās ir sacensības nevis kaut kāds džoginga/pārgājiena pasākums. Aprēķināju, ka Ansis varētu būt apmēram 150-200m priekšā, bet vienā brīdī jutu, ka atstarpe vairs nepieaug, bet pat sākt dilt. Lai būtu pavisam interesanti, izlēmu kārtīgi pastrādāt kilometru, lai noķertu Ansi, noskrienot to 3:25. Tālāk jau skrienam kopā, bet nekādas baigās noguruma pazīmes no Anša nejutu, tāpēc izlēmu skriet kopā. Pēc brīža noķeram arī Uldi, kurš galīgi izpumpējies elso - visdrīzāk temps krietni par lielu. Uldis paliek aiz mums, bet jūtu, ka arī mums temps jau ir zem 3:45, kas nu galīgi nav manos plānos. Atstāju Ansi vienu un skrēju tālāk pats. Bet jutu, ka visu laiku viņš turpat aiz muguras ir (dēļ skaļajiem soļiem). Atlikušie kilometri nebija no pašiem grūtākajiem, bet nebija arī baigi viegli - karstums bija pamatīgi nomocījis, tāpēc arī baigi tempu nepieliku. 

Kad bija palicis nepilns kilometrs, tad jau sev biju iestāstījis, ka Ansi nu vajadzētu noturēt aizmugurē. It kā rēķināju, ka varētu būt pirmais, bet īstas pārliecības nebija. Pirms pēdējiem pagriezieniem paskatījos, ka Ansis ir netālu, bet visdrīzāk ka mani vairs nepanāks, tā nu baigi neizkapājot pēdējos spēkus, skrēju līdz galam. Finiša koridora sapratu, ka uzvarēšu, jo man novilka lenta un komentētājs teica, ka skrien uzverētājs - Artūrs Braučs. To momentu grūti aizmirst - kad izskrien cauri uzverētāja lentai. Kliedziens, emocijas un liels smaids. 

Pirmā vieta kopvērtējumā - 38:10 (čipa laiks 38:06). Ansis tikai 5 sekundes aiz manis, bet pietiekami, lai man nebūtu jāstreso.

Ilgā gaidīšana

Sanāca aprunāties ar daudziem skrējējiem, kas gan mani apsveica, gan arī kā Uldis Briedis atteica, ka nekad nebūtu viņu noķēris, ja viņam nebūtu žults sagājusi kuņģi un sācis durt sānos, kas manī izraisīja nelielu iekšēju smīnu. 

Līdz apbalvošanai nācās gaidīt pusotru stundu, jo bija jāgaida pusmaratonisti. Tā nu ne tikai redzēju ātrākos pusmaratonistus, bet arī to - cik patiesībā ir karsts. Jānis Višķers ar lielu zosādu aizgāja pa taisno uz ātrās palīdzības mašīnu, Kristaps Bērziņš arī neizskatījās diez ko labi un Jevgēņijs Turkins vispār noplīsa un knapi finišēja sev netipiski sliktā laikā. Laikam vienīgais Serjogins mīl sauli no elitniekiem. 

Lai arī saulē pamatīgi pārkarsu, bet ir ļoti patīkami uzkāpt uz augstākā pakāpiena un saņemt sveicienus no Salaspils pilsētas mēra un medaļu. Klāt arī 40Euro dāvanu karti un dzeršanas josta, kā ātrākajam skrējējam 10.55km distancē. 

26. Lattelecom Maratona pusmaratons - starts, ko neaizmirsīšu

Plāns un mērķis

Plānojot 2016. gadu, jau uzreiz bija skaidrs, ka Lattelecom Maratona pasākumā ir jāstartē. Pasākums lielisks, atmosfēra fantastiska un atmiņas skaistas (tomēr uzstādīts PB pusmaratonā). Arī distanču izvēlē īstu variantu nebija, jo startēt pa dienu lielajā pūlī galīgi negribējās, bet maratons vēl nav manos plānos - tātad pusmaratons.

Mērķi nedēļu no nedēļas dažādi mainījās, bet bija skaidrs, ka gala lēmumu varēšu pieņemt tikai pēc Latvijas čempionāta 10000m, jo tas tomēr bija gatavošanās posma galvenais starts. Tā kā pēc misēkļa ar kvalificēšanos olimpiādei pusmaratona nedēļā nācās vēlreiz startēt attiecīgajā distancē, tad īsti nebiju drošs vai vispār paspēšu atjaunoties, lai kaut cik normāli varētu startēt. Lai vai kā, tomēr mērķi bija jāuzstāda, un tos uzstādīju, balstoties uz 10000m rezultātu - 35:25:

• A) 1:18:00
• B) 1:18:30
• C) 1:19:00

Par to, ka man būtu jāuzlabo savs labākais pusmaratona rezulāts - 1:19:43, nebija lielu šaubu, jo forma bija laba.

Bez liekas drāmas

Satraukums bija par pagājušā gada pieredzi šajā pasākumā, kad nespēju izgulēties, tāpēc jau laicīgi izplānoju, ka ierobežošu kafijas patēriņu un pārāk vēlu mēģināšu neēst. Sestdienā kopā ar sieviņu un Elziņu startējām ģimeņu skrējienā, kas bija ļoti jauks pasākums. Skrienot kopā ar ģimeni, rada fantastiskas emocijas, jo visi esam kopā. 

Pirms starta Ģimenes skrējienā kopā ar meitenēm

Vakarā, lai arī aizmigt bija problēmas, jo tieši tad Biķerniekos bija salūta sacensības vai kas tamlīdzīgs, kas radīja palielu troksni, bet tomēr iemigu un izgulējos salīdzinoši labi - kādas 5h.
No rīta laikapstākļi bija diezgan patīkami - nebija karsts, nebija lietus un arī vējš pārāk liels nebija. Ar pirmo trolejbosu (viena no retajām reizēm gadā, kad kaut kur dodamies ar sabiedrisko transportu) devāmies uz centru. Tualetes apmeklējumi un iesildīšanās arī nekādas problēmas neradīja, tāpēc lieka stresa nebija, ja neskaita, ka kaut kāds "lēnīgs" cilvēks mani negribēja ielaist elites koridorī, lai gan biju sarakstā. Nācās tur iekļūt caur aizmuguri.

Spēcīgs skrējiens kopā ar Jeļenu Prokopčuku

Startā stāvēju 3. rindā, tāpēc lielas burzmas startā nebija. Temps pusmaratonā parasti sākumā ir ļoti viegls un patīkams, tāpēc var pabaudīt apkārtni. Pirmo kilometru noskrēju kopā ar maratona ātrākajām āfrikas skrējējām. Biju ļoti šokēts, cik īsas un tievas viņas ir. Sajūtas patīkamas, jo tās ir profesionālas skrējējas un es varēju tuvplānā novērot, kā viņas "strādā". Āfrikas tempa turētaji samazināja tempu, tāpēc palika nedaudz tukšāks, bet turpat panācu Ilonu Marheli, kurai izskatījās nebija vieglā skrējiena diena, jo varēja just, ka viņa iet uz 100%. Izlēmu turēties ar viņu. Pēc pagriešanās uz Valdemāra ielas, pamanīju divus pārsteigumus - redzēju Mārtiņu Skujenieku, kurš nemaz nebija baigi tālu, kā arī jutu, ka tuvojos Jeļenai Prokopčukai. Šoreiz viņa noteikti nebija savā labākajā formā, bet es tādu izdevību garām nelaidu - uzreiz pievienojos viņai.

Tālāk jau izveidojās neliela grupiņa, 4 puiši, Jeļena Prokopčuka, es, Rasa Drazdauskaite, kurai man bija jāpalīdz ar tempu, Ilona Marhele, kā arī vēl 3-4 puiši un viena ātra meitene, kuru neatpazinu, ar savu tempa turētāju. 

Uz tilta mums pievienojās motoroleris, kurš visu tālāko distanci mūs visu laiku filmēja, līdz ar to bija izdevība iekļūt televīzijā, kur ne tikai mani parādīja, bet arī pieteica un aizrādīja, ka esmu nogriezis ceļu Jeļenai Prokopčukai. Tas gan noteikti nebija domāts speciāli.

Aiz 10.km atzīmes

Atpakaļceļā no tilta bija pazudusi 4. ātrā meitene ar savu tempa turētāju un mūsu kompānijā bija palikušas tikai 3 ātrākās meitenes. Toties pēc brīža pievienojās ātrākā maratona skrējēja ar savu tempa turētāju, kas kādus 3-4 kilometrus turējās ar mums, līdz tomēr izlēma samazināt tempu. 

Pie kultūras kilometra pirmo reizi sajutu, ka paliek grūti. Katra aizķeršanās maksāja daudz spēku, lai noturētos grupā. Pie 13. kilometra paņēmu otru želeju no sievas, ko gan apēdu pie 15. kilometra. Skrienot pa bruģi, jutu, ka nespēju noturēties līdzi, jo kājas galīgi neklausīja uz cietajiem akmeņiem. Nācās daudz spēku patērēt, lai pie straujajiem pagriezieniem tomēr paliktu grupā un pretvējā strādātu kopā. 

Skrienot pa Krasta ielu, man kļuva daudz vieglāk un nākamos 3 kilometrus skrēju grupas vadība, turot Latvijas un Lietuvas ātrākās meitenes katru pie sava pleca. Pēc 180 grādu pagrieziena pie Mola, Jeļena Prokopčuka strauji palielināja tempu un Rasa ar Ilonu aizskrēja līdzi, izjaucot grupu, jo tādā ātrumā manas kājas nebija gatavas vairs strādāt. Tad tieši arī sajutu, ka kājās sāk nedaudz svilināt. Iespējams tomēr nebiju līdz galam atjaunojies. 

Atlikušos 3 kilometrus noskrēju vairāk vai mazāk viens, jo pārējie puiši arī paklīda - viens priekšā, viena aizmugurā. Kājas bija pamatīgi pārgurušas un vairs galīgi negribēja strādāt, tāpēc pēdējais kilometrs bija grūtāks kā parasti. Finišēju ar jauno personīgo rekordu - 1:17:06. Arī vieta kopvērtējumā starp vīriem spēcīgā konkurencē nav slikta - 20. (6. vieta grupā). 

Pašam liela sajūsma par to, ka 18 kilometrus varēju skriet kopā ar tik ātrām meitenēm. Viens no dzīves sapņiem piepildīts - skriet kopā ar leģendāro Latvijas maratonisti Jeļenu Prokopčuku.

Paldies ģimenei!

2 mēģinājumi kvalificēties Latvijas olimpiādei

Ideja

Marta sākumā, uzliekot uz papīra mērķus, biju nospraudis, ka skriešu Latvijas čempionātā 10000m, bet noteikti nedomāju par konkrētu rezultātu. Uzlabojoties fiziskajai formai, uzsākot treniņus ārā un atrodot pārsteidzoši ne pārāk augsto Latvijas olimpiādes normatīvu 10000m, savu mērķi krietni pacēlu - kvalificēties Latvijas olimpiādei jeb izskriet no 36:00min. Principā manu iepriekšējo rezultātu būtu jāuzlabo par vienu minūti un trim sekundēm, kas nebūt nešķiet maz. Par labu tam spēlēja tas, ka iepriekšējo reizi vairāk vai mazāk tomēr skrēju treniņa režīmā un vēl pie tam aprīlī, kad forma vēl nebija sasniegusi savu augstāko punktu. 

Gatavošanās

Lai arī biju plānojis aprīlī vairāk par 90km neatzīmēt savā Garmin žurnālā, bet tomēr 4 nedēļas kilometrāža pārsniedza 100km. Un kāpēc gan ne, ja jutos ļoti labi. Pats galvenais - tieši aprīlī atguvu gan pārliecību pār saviem spēkiem un cirksni, gan arī tiešām no jauna atzima mana mīlestība pret skriešanu. Lielākā atšķirība, kas man bija no 2015. gada pavasara sezonas bija tas, ka vieglajos treniņos tiešām jutos ļoti labi un tos izbaudīju no visas sirds. Pirmo reizi dzīvē arī sāku skriet garos treniņus ar sajūsmu. Pirms tam parasti tie man bija mokošākie treniņi. Palieku vecs? Vai tas velk uz maratonu? Varbūt, bet visu pēc kārtas. 

Progress bija diezgan vienmērīgs, bet stabils. Treniņos jutos labi un 2 tempa treniņos aprīļa otrajā pusē pamanījos jau izpildīt normatīvu, lai gan pirmo tempa treniņu uz asfalta aprīļa sākumā knapi noskrēju 6km ar tempu 3:44min/km, pēc tam apstājoties un turot rokas uz ceļiem. 

Aprīļa beigās ar diezgan augstvērtīgu rezultātu (38:15) noskrēju Biķernieku pusmaratona 10.8km distanci. Jutu, ka esmu 100% gatavs Latvijas čempionātam.

Karstums un tiesnešu kļūda

Laikapstākļus nekad nevar paredzēt. Visu nedēļu satraucos par vēju, bet velti - karstums bija tas, kas man uzbruka 7. maijā. Latvijas čempionātā varēja piedalīties tikai tie sportisti, kuri pēdējo pusotru gadu bija skrējuši ātrāk par 37:30. Tātad es ierakstos. Liels gods bija iziet uz starta kopā ar tādām Latvijas skriešanas zvaigznēm kā Valērijs Žolnerovičs, Renārs Roze, Dimitrjs Serjogins un Kristaps Kaimiņš.

Starts kopā ar Latvijas skriešanas leģendām

 A mērķis bija izskriet no 35 minūtēm, bet par to ļoti šaubījos, bet kvalificēties olimpiādei gan biju ļoti pārliecināts, ka spēju. Vispār biju nospriedis, ka 35:30 robežās varu skriet un uz to arī jāiet. Skrējiena pirmo pusi noskrēju kopā ar Mareku Antonu, kurš arī gāja uz normatīvu. Pirmajā kilometrā ierakstījos 3:30, bet pēc tam temps nedaudz nokritās. Pie 12.5 jeb 5000m atzīmes, Marekam nokritās temps un es paliku vienatnē. Ap to laiku mani skāra arī karstums - temps vēl nedaudz nokritās un pulksteni vairs nepārbaudīju - tomēr bija 20 sekunžu rezerve iekrāta 36 minūtēm. Katrs aplis nāca arvien grūtāk un elpošana palika arvien smagāka.

Working hard

Kad vēl bija palikuši 2 apļi, tiesnieši man iezvanīja zvanu, kas liecina par pēdējo apli, bet tad padomāju, ka noteikti aiz manis ir Jānis Gailis, kurš tajā brīdī mani grasījās apdzīt par apli. Bet jau nākamajā aplī, tiesneši norādīja, ka arī man jāfinišē - es 90% biju pārliecināts, ka man jāskrien vēl viens aplis - pārprasīju, bet tiesnesis bija pārliecināts. Pēc finiša paskatījos Garmin - 34:42 - nē, tas nebija reāli.
Mājās pārskaitīju apļus - 24. Aizrakstīju tiesnešiem, lai izņem rezultātu. DNF - nekas vairs nebija darāms. Olimpiāde ies secen.

Stāsts ar laimīgām beigām

Kristīne ieminējās, lai paskatos, ka varbūt ir vēl kāds starts - un JĀ - Valmieras skriešanas seriāls jau pēc 4 dienām. Laiks nebija daudz, lai atjaunotos, bet 3 dienas ēdu kārtīgi - uzēdu 1kg. 

Laikapstākļi solījās būt daudz vēsāki un par vēju vairs tik daudz nesatraucos. Būtiski bija tas, ka arī Mārtīņš Skujenieks bija nolēmis tur skriet treniņu. Ar viņu vienojos, ka pirmos 5000m viņš būs mans "zaķis" un turēs tempu, lai ierakstītos 18min. No rīta kājas galīgi nebija svaigas, bet jābrauc bija. Tā tomēr pēdējā iespēja. Mērķis bija ar minimālu piepūli izpildīt normatīvu, jo jārēķinās, ka vēl pēc 4 dienām ir jāskrien Lattelecom Maratona pusmaratons. 

Uz startu man, protams, līdzi devās gan sieva ar Elziņu, gan draugs Artis, kurš uzņēma ar hronometru apļu laikus, kā arī tos vienkārši skaitīja, lai nepieļautu kļūdu atkārtošanos. Jāsaka, ka tas nebija nepieciešams - Valmierā viss bija pārākajā līmenī - 2 dāmas skaitīja apļus un 2 tiesneši ziņoja par apļa laikiem, potenciālo finiša laiku un tempu. Jutos kā zvaigzne.

4 skrējēji mēģina izpildīt normatīvu

Sākumā izveidojās 4 cilvēku grupiņa, bet jau pirmajos apļos juto, ka Mareks Antons un vēl viens skrējējs agri vai vēlu neizturēs uzņemto tempu. Mārtiņš lieliski paveica savu uzdevumu un noturēja tempu pat līdz 8000m atzīmei. Uzreiz jāsaka, ka skriet bija ļoti viegli un pat pēc puses vēl spēju pāris vārdus pārmīt ar Mārtiņu. Pēdējos 5 apļos kāpināju tempu un Mārtiņš iepalika vēdera problēmu dēļ. Finišēju otrais ar rezultātu 35:25 - pārliecinoši izpildot Latvijas olimpiādes normatīvu. Sajūtas tādas, ka vēl kādus pāris apļus tādā tempā varētu noriņķot bez problēmām.

Pēdējie apļi

Biju ļoti priecīgs par vieglajām sajūtām, bet visvairāk garastāvokli uzlaboja atbalstītāji - meitiņa Elza, sieviņa Kristīne un Artis, kuri katrā aplī mani uzmundrināja. Noteikti biju sajūsmā arī par lielisko organizēto pasākumu. Paldies Valmiera! Es noteikti atgriezīšos gan olimpiādē, gan rudenī uz vēl vienu 10000m skrējienu.

Paldies atbalstītājiem!

Ģimene ir pats svarīgākais dzīvē - kopā Elziņu un Kristīni

Ar labāko draugu - Arti 

Mārtiņš ļoti daudz palīdzēja trasē

Divi apļi biķerniekos ar jaunu PB

Gaidot startu starp elitniekiem

Baigi karsē plecus. Kā jau kuro gadu "biķerniekos". Tieši tur var kārtīgi izjust vasaras tuvošanos. Līdz startam vēl 7 minūtes. Esmu iespiests pūlī kādā piektajā vai sestajā rindā. Līdz starta līnijai tikai pāris metri. Fonā dzirdu, ka kāds kaut ko cītīgi skaļrunos stāsta, bet nevar saprast ko, jo skaņa īsti līdz manīm neatnāk. Saule turpina karsēt. "Būs karsts skrējiens", domāju pie sevis. Dzirdu apkārt dažus skrējējus gudri runājam. Lai gan apskatoties apkārt, uzreiz ir skaidrs, ka daudzi šeit - elites koridori, ir iemaldījušies. Tai skaitā pusmūža sievietes, vīri pāri 40 un diemžēl arī bērni. Ir skaidrs, ka viņi lūzīs pēc pāris simts metriem. Saviem tiešajiem konkurentiem - Gatim un Valdim, esmu novēlējis veiksmi un nu gaidu pēdējās minūtes. Tas brīdis ir klāt - starts, izlaušanās.

Dīvaini, ka rakstu PB jeb personal best virsrakstā, ja šādu distanci skrienu pirmo reizi - 10.8km. Lai kā es noskrietu un, ja finišēju, man jebkurā gadījumā būs labākais rezultāts jebkad startējot šādā distancē. Galvenais varbūt šoreiz nav attālums, bet gan vidējais temps. Šoreiz to gribu turēt zem 3:40min/km, kas būtu labs pēdējais tempa treniņš manā 5 nedēļu gatavošanās ciklā Aprīlī.

Valdis kopā ar Andri Ronimoisu strauji attālinās. Arī Gatis pēc starta vairs nav rokas stiepiena attālumā. Garmins nopīkst uzreiz aiz pirmā kilometra atzīmes - 3:31. Ir skaidrs, ka temps varētu būt par ātru, ņemot vērā, ka būs jāskrien pāri arī trīs lielākiem kalniņiem. Lai arī trase ir kalnaina, kopumā tā ir ļoti laba, jo ir plata un segums ir pietiekami patīkams. Turpat noķeru arī Gati, kopā paskrienam kādus metrus 50, bet tad viņa uzņemtais temps bijis par lielu un viņš iepaliek.

Tālāk līdzskrējēji mainās. Pie ezera pamanu savējos - meitiņu un sieviņu, kuras skaļi mani atbalsta. Tas dod emocijas, kas ir ļoti svarīgi, jo tālāk ir trases grūtākā daļa - 3 pampaki, kas pamatīgi liks strādāt kājām. Un jā - lai arī pusmaratonistiem šie kalniņi ir jāpievarē 4 reizes, arī divas reizes šķiet pietiekami daudz, jo ar pirmo reizi nekas nebeigsies - būs jāatgriežas jau ar daudz nogurušākām kājām un jāpievarē tie vēlreiz. Pirmo reizi kalniņi nemaz tik lielas raizes nesagādā. Tālāk trase jau diezgan patukša, jo daudzi 5km skrējēji jau sen pārgājuši soļos un jau ļoti atpalikuši. Pie 180 grādu apgrieziena, var redzēt līderus skrienam atpakaļ - viņi nemaz nav tik tālu kā izrādās.

Garmins pirmajā aplī kilometrus fiksē vidēji pēc 3:29 līdz 3:38 minūtēm. Tas ir labi, jo temps ir augsts, bet sajūtas labas. Taisnē pirms pagriešanās uz otro apli, atkal pamanu savējos. Tālāk saņemu atbalstu arī no savējiem radiniekiem. Sestais kilometrs ir vislēnākais - 3:39. Nevarētu teikt, ka sāku just nogurumu, bet gan tāpēc, ka līdzskrējējs nedaudz nometa tempu un es pieņēmu lēmumu nogaidīt, pirms aizlaisties, jo ceļā uz motormuzeju, jūtams lielāks pretvējš.

Kad paliek grūti ap septīto kilometru, tad jau viss aiziet automātā - ezers, panāku un apdzenu arī Valdi, līdz sasniedzu kalniņus. Tur skriet jau krietni grūtāk, jo ir jārēķinās ar daudzajiem lēnajiem skrējējiem un nūjotājiem, kuriem gandrīz uzskrienu virsū, lidojot no kalna lejā. Pēc kalniņiem taisnē - jūra ar cilvēkiem. Sākas pamatīga riņķošana starp cilvēkiem, kuru paliek arvien vairāk. Elpa ir smaga un daži mani pamana laicīgi, bet tomēr lielākā daļa, pļāpājot, ignorē mani. Pirms 180 grādu pagrieziena, gandrīz jāpastājas, lai tiktu garām pūlim. Izlidojot cauri dažiem zēniem, dzirdu tikai sakām - "vot tas ir skrējējs.". Pēc apgrieziena trases tiesnesis ziņo man, ka esmu desmitais un varu noķert devīto. Lai arī spēks vairs nav daudz, jākapā līdz galam. Atpakaļ neskatos. Esmu pārliecināts, ka nezaudēšu savu vietu, jo apdzinu dažus daudz "tukšākus" skrējējus. Atstarpe samazinās starp mani un 9. vietu, bet nākas skriet pa ārmalu. Vienā brīdī arī ārmalā nav vietas un nākas iztērēt spēkus, lai uzkliegtu - "Malā!". Pagrieziens uz finiša koridoru un tad ir skaidrs, ka, lai arī atstarpe ir maza, 9. vietu šoreiz neizcīnīšu, tāpēc izbaudu pēdejos 100m svinot savu sasniegumu. Sieva, meita un radinieki vēl uzgavilē un finiša līnija šķērsota pēc 38 minūtēm un 19 sekundēm.

Garmins rāda, ka pievarēti 10.8 kilometri, kas varētu būt pat diezgan ticami, ņemot vērā, ka otrajā aplī nācās pamatīgi līkumot. Vidējais temps 3:33min/km, bet pēdejos 800 metrus esmu skrējis tempā 3:14, kas pat ir ātrāk, kādā skrienu savus Yasso 800s intervālus. Esmu formā. Esmu 10. vietā kopvērtējumā un 5. vietā savā grupā.

Pēc finiša ar kārtējo metālu piemiņai