Vpils pusīte kā elites skrējējam

Jau gada sākumā nebija šaubu, ka Ventspilī skriešu pusmaratonu - ātra trase, lieliska organizēšana, lieliska atmosfēra. 

Lēnā atkopšanās no traumas

Biju saņēmis mācību, ka ar traumu startēt nedrīkst, tāpēc vienu brīdi biju pat ļoti skeptisks par iziešanu uz startu 21. jūnijā. Apmeklēju fizioterapeitu, kurš ļoti palīdzēja gan ar gurnu, gan nu jau mūžīgajām sāpēm muskulī. Sāpes gan jutu pirms, gan pēc, jo šķiet ir vajadzīgs ilgāks laiks. Tā iemesla dēļ ātruma treniņus veicu ļoti piesardzīgi, neskrēju ar maksimālo spēku. 

Pēdējās 2 treniņa nedēļās izdevās katrā noskriet pa 100km, kas noteikti nebija slikts rādītājs, tāpēc biju diezgan drošs, ka esmu daudz maz pieņemamā formā, bet īsti to mērījis nebiju, jo neko garāku par 10km laktāta treniņu (un tas tomēr ir krietni par maz, lai sagatavotos pusmaratona slodzei) skrējis nebiju. 

Protams, arī pamazām biju izgājis ārā no sansību svara - 63kg un pieņēmis par 2kg. Vienu gan izdevās atkal nomest, bet ar režīma ievērošanu diez ko labi neveicās. 

Tā kā ātruma treniņi nebija pietiekami efektīvi, tad jutu, ka noturēt pusmaratona tempu kļuvis grūtāk un diezgan grūti bija iedomāties, ka varu skriet 21km šādā tempā.

Ekskursija Ventspilī

Jau laikus ar ģimeni bijām rezervējuši dzīvokli Ventspils "purvciemā", kur devāmies dienu iepriekš. Pabijām bērnu laukumā un izstaigājām dabas muzeju, kā arī aplūkojām enkurus. 

Elza bērnu atpūtas parkā

Lai arī ekskursija bija ļoti jauka atpūta no darba, tas noteikti arī atstāja savu nogurumu kājās. 

Neplānotie laikapstākļi un karstais starts no elites koridora

Iepriekšējā dienā patīkamu pārsteigumu man sarūpēja Ventspils pusmaratona organizatori - piešķīra man elites skrējēja numuru. Tas, protams, uzliek nelielu pienākuma sajūtu, ka nedrīkst izstāties, kas arī bija mans mērķis C. (A - 1:20, B - 1:21). 

Lepns ar elites numuru

Tā kā tika prognozēti ļoti ideāli laikapstākļi skriešanai (+15 grādi, bez saules, ar lietus iespējamību), tad biju ļoti nepatīkami pārsteigts, kad pamodos un ieraudzīju tur sauli. Pat ejot uz veikalu pēc ūdens, jutu, ka 8:30 no rīta var pastaigāties T-kreklā. Ja lielākai daļai nepatīk skriet karstumā, tad esmu īpaši jūtīgs pret tādiem grādiem - ķermenis ātri uzkarst un tas patērē ļoti daudz šķidruma, kas noved pie milzīga diskonforta un arī pamatīgu papildus slodzi.

Tā kā ieradāmies ļoti ātri, izlēmu iesildīties ļoti laicīgi, bet tā noteikti arī bija kļūda, jo sirds jau bija paspējusi nomierināties pirms starta. 

Startā bija saule un līdz ar to jutu, ka viegli nebūs. Biju pieņēmis lēmumu turēties ar līderu dāmu grupu (protams, Prokopčukas šajā grupā nav, jo viņa ir tuvāk līderu kungu grupai). Skrēju kopā ar Ilonu Merheli un Daci Kažemāku, kuras abas ir skrējušas pusmaratonus ātrāk par 1:20, tāpēc cerēju uz tempu, kas apmierinātu arī mani, bet diemžēl viņas sāka diezgan taktisku cīņu un temps jau bija nokrities virs 4:00min/km, kas galīgi neietilpa manos plānos. Pieņēmu lēmumu atrauties no grupas un skriet tālāk viens. 

Tālāk diezgan viegli un otrajā aplī izdevās pat palielināt tempu, bet tajā pašā laikā jutu, ka kājas sāk piedzīties. Vienā brīdī visi muskuļi pat sarāvās.

Grūtie pēdējie divi apļi

Pēc otrā apļu zināju, ka sākas kritiskais punkts - grūtais trešais aplis. Diemžēl jutu, ka muskulis tomēr nestrādā tik labi kā gribētos un arī forma galīgi nav tāda kā gribētos. Ja būtu izturējis trešo aplī līdzīgā tempā, tad iespējams izturētu arī pēdējo, bet ātrums kritās un vidējais ātrums jau bija ap 4:00min/km. Trešā apļa beigās mani apdzina Ilona Mehele un tad arī sapratu, ka varēju "sēdēt" ar meitenēm un gaidīt kādu uzbrukumu no viņām, bet pats pataupot spēkus. Tajā brīdī jau biju tukšs un iesēsties astē Ilonai vairs nebija iespējams.

Pēdējo apli praktiski nokliboju. Lai arī bija kļuvis ļoti mākoņains un pūta diezgan vēss vējš, tomēr biju jau paspējis par daudz sasilt pirmajā aplī, un pēdējā aplī tas bija pamatīgs zaudējums enerģijā. Šis noteikti bija viens no grūtākajiem pēdējiem apļiem, jo pat grūti atcerēties visu. Tikai atceros, kad pēc pēdējā pagrieziena mēģināju apdzīt kārtējo pūli ar tempa turētājiem, uzkliedzu "Malā!". Laikam bija viss noriebies. 

Kāja sāp, jātpūšas

Diemžēl vēl neesmu gatavs skriet pusmaratonus - ne fiziski, ne arī no traumas viedokļa. Esmu pieņēmis lēmumus startēt tikai rudenī un Jūlijā atpūsties no sacensībām vispār. Papildus iemesls - es nepanesu karstumu un tā ir liela problēma, ja jāskrien tik gara distance kā pusmaratons.

Pozitīvi tas, ka atkal ieguvu pāris atziņas:

• vasaras mēnešos man pat 10km ir diezgan mokoši un daudz spēka aiziet ķermeņa dzēšanā. Tātad vasarā nedrīkstu vairs plānot nopietnus startus. Nav karstums mana stihija;
• lai sagatabotos startam pusmaratonam, nepietiek ar 2 nedēļu lielu kilometrāžu;
• iepriekšējā dienā jāatpūšas vairāk;
• iesildīties vajag tuvāk startam, lai sirds jau ir gatava, kā arī nedrīkst vairs atslābt līdz startam;
• svars un ēšanas režīms nav nebūtisks sīkums. Svars ir jākontrolē un ir jāmēģina izvairīties no pārlieku lielas saldumu ēšanas sagatavošanās posmā.

Papildus tam ir arī lietas, ko pats nevaru kontrolēt - nebūšanas darbā. Pāris nedēļas cīnos ar nelielu motivācijas trūkumu, jo projekts darbā ir izvedis mani no pacietības. Par to sevi ļoti šaustu un jūtos ļoti vainīgs, kad nespēju piespiest sevi strādāt vismaz 90% atdeves. 

Bet bija arī pozitīvais - atpūta ar ģimeni, atslēgšanās un lieliska fotogrāfija ar Jeļenu Prokopčuku.

Ar Latvijas sporta leģendu - Jeļenu Prokopčuku

Salaspils pusīte jeb pirmais DNF

Maija sākumā jau biju nolēmis, ka skriešu jauniezveidotajā Salaspils pusmaratonā, kas gan ir tikai divas nedēļas pēc Lattelecom Rīgas maratona. Vairāk gan tas bija kā atkāpšanās plāns, ja LRM tomēr neizdodas izskriet no 1:20.

Sasteigtā atgriešanās treniņos pēc LRM

Ļoti veiksmīgs izdevās starts LRM un izdevās sasniegt mērķi - izskriet no 1:20. Pēc finiša jutos tik labi, ka jau biju izlēmis - Salaspilī arī noteikti skriešu. Varbūt tas bija emociju iespaidā, varbūt tieši tad biju vislabākajā fiziskajā formā, bet pēc pusmaratona baigo nogurumu kājās nejutu. Divas dienas paskrēju ļoti mierīgā režīmā, tikai pāris kilometrus zemā intensitātē. Problēmas sākās, kad trešajā dienā izdomāju uzskriet intervālus - pārpūlēju gūžas locītavu un sāpes nepazuda gandrīz nedēļu. Tā kā sāpes nešķita nopietnas, tad ar nelielām mocībām noskrēju arī 8km tempa treniņu, kurā galīgi nejutos svaigs. Klāt pieliekot vēl ļoti samocīto garo treniņu svētdien - sanāk ļoti neveiksmīga treniņu nedēļa ar pārforsētiem atslēgas treniņiem. 

Papildus tam, tā kā mērķis jau bija sasniegts, palaidos režīmā. Personīgā skrējēju diēta tika mesta pie malas un tika veiksmīgi uzņemti lieki 1.5 - 2 kilogrammi. Par to neuztraucos, jo tomēr biju sapratis, ka Salaspils trases reliefs ir ļoti līdzens (es gan nesaprotu, kāpēc to tā biju pieņēmis). 

Pēdējā nedēļā, protams, pārāk aktīvus treniņus netaisīju. Trešdien noskrienot ātrumus, atgriezās sāpes labās kājas augšstilbā, bet tas gan nav vairs nekas īpašs, jo kad neesmu labākajā formā, tad sāpes tur parādās regulāri pēc ātruma darbiem. Pārējās dienās mēģināju neforsēt.

Grūtais sākums

Šoreiz pirmssacensību rituāls bija ideāls - izgulējies, paēdis, atpūties, nokļūstam laikā utt. Neko vairāk gandrīz nevar vēlēties. Bet jau uzreiz sajutu - spēcīga saule un manam jūtīgajam ķermenim tas nepatīk. Iesildoties palika ļoti silti un pat biju pamatīgi iesvīdis. Startēju no pirmajām rindām, bet daudzi mani tieši konkurenti strauji uzņēma tempu un aizskrēja tālu priekšā. Lai arī gribēju, bet līdzi turēt nespēju un paliku relatīvi viens, jo pārējie tempu ar laiku pamatīgi nometa. 

Pirms starta ar Elziņu

Trasi nebiju pētījis, tāpēc pirmais aplis bija īpaši garšs. Par ļoti lielu pārsteigumu man trase likās daudz sarežģītāka nekā biju iedomājis - kalnaina un ar asiem līkumiem. Pats nepatīkamākais pārsteigums, ņemot vērā silto laiku un tiešo sauli, bija tikai viens dzeršanas punkts, kas priekš manis ir krietni par maz tādos laikapstākļos. Apļa beigās jau biju izslāpis. Tieši tad arī sāku just, ka labā kāja nestrādā īsti ritīgi - nelielas sāpes cirksnī un apakšstilbā. 

Sāpes un lēmums izstāties

Došanās otrajā aplī

Otrajā aplī sapratu, ka šoreiz visdrīzāk nefinišēšu. Ātrums sāka pazust apmēram pie 7. kilometra atzīmes. Īsti nezināju kurā vietā esmu tajā brīdī, bet zināju, ka tālu no sešinieka neesmu. Turpināju skriet līdz apļa beigām, kur man bija jāsaņem želeja no atbalstītājām - sieviņas un meitiņas. Tad jau apstājos, lai izstātos, jo sāpes bija ļoti dīvainas - it kā paciešamas, bet tomēr nepatīkamas. Nedaudz aprunājoties, Kristīne mani informēja, ka esmu 7. vietā un es sapratu, ka vismaz viens no priekšā esošajiem skrējējiem man ir pa zobam. Tad tomēr izlēmu vēl atsākt skriet, bet vēlāk sapratu, ka tā ir kļūda. Lēnākā solī pabeidzu trešo apli un tad arī izstājos. 

Secinājumi

Lai arī pārstāvu skriešanas klubu VSK Noskrien, pa īstam tā nav mana filozofija - noskriet. Ja skrien sacensībās, tad uzskatu, ka ir jāskrien tuvu 100%, lai cīnītos par rezultātu. Tā kā sapratu, ka sešinieks man var izmaksāt pārāk dārgi (veselības ziņā), tad skriet un mocīt kāju tālāk vienkārši nebija jēgas. 

Lēmums noteikti bija pareizs, bet novēlots. Vispareizākais būtu bijis jau laicīgi sazināties ar organizatoriem un samazināt distanci par pusi. Tad visdrīzāk būtu bijis trijniekā un pat ieguvis naudas balvu. No kļūdām mācīšos.

Lattelecom Rīgas maratons - pusīte zem 1:20

Tik nopietni un mērķtiecīgi kā uz šīm sacensībām, nebiju vēl gatavojies uz nevieniem mačiem. Jau martā biju izlēmis, ka pirmo pusmaratonu uz 100% skriešu tieši 17. maijā Rīgā. Līdz ar to pēdējās nopietnās sacensības man bija 10000m stadionā, kas tomēr arī vairāk vai mazāk bija treniņa nolūkos.

Sagatavošanās posms

Tā kā galvenais mērķis bija izskriet no 1:20, tad arī visi starti un treniņi līdz tam tika pakārtoti tam. Pats galvenais, ka gatavošanās posmās iztiku bez savainojumiem un arī nebija neviens neizdevies tā saucamais atslēgas treniņš (tempa, intervāli vai garais). Bija grūtāki posmi, kad bija arī sakrājies nogurums, bet pārsvarā skriešanas treniņi vairāk bijusi kā rotaļa. 

Uzskrēju arī Biķernieku pusmaratonā, bet tā kā zināju, ka vēl nebūšu labākajā formā, tad izlēmu sevi nosacīti bremzēt un tomēr skriet lēnāk nekā spēju. Tas arī veiksmīgi izdevās, pirmos 3 apļus palīdzot Andrejam Līcim (vai arī viņš palīdzēja man). Lai gan tas bija mans PB (1:22:56), nekāda sajūsma par to nebija, jo pēc finiša kājas bija īpaši smagas. Visdrīzāk bija sakrājies nogurums, jo speciālu atpūtu netaisīju pirms sacensībām, bet tāpat tas pārliecību nedeva.

Pēdējais aplis Biķernieku pusītē

Vēl nedēļu pirms Lattelecom svētkiem, uzskrēju arī Mežaparkā 15km distanci LSC sacensību ietvaros, kur bez baigās piepūles izcīnīju 2. vietu aiz Valda Ņilova. Jāatzīst, ka tieši šīs sacensības deva vajadzīgo pārliecību.

Finišs mežaparkā 2. vietā

Negulēta nakts un nepilnīgā iesildīšanās

Pēdējā nedēļa bija paredzēta vairāk atjaunošanās un atpūtai. Lai arī vairākas naktis biju kārtīgi izgulējies, bet tieši pēdējā naktī uznāca manrāža, un aizmigt izdevās tikai 3 saraustītas stundas. Kad modinātājs nozvanīja 6:00, biju nopietni apsvēris necelties, bet, paldies mīļajai sieviņai, kas mani nomierināja. Cēlos, nomazgājos, izstaipījos un pirmo reizi vedām meitiņu trolejbusā. Nepilnīgais miegs atgādināja arī iesildīšanās procesā - bija pagrūti iekustināt organismu. Parasti pirms startēju, uzskrienu 2-3km, iesildot visu ķermeni un sirdi, tad izstaipos kārtīgi un tad uzskrienu sprintiņus, kas kārtīgi izkustina kājas. Šoreiz sanāca tikai 2.5km un tad 15min stāvēju rindā uz tualetēm. Kad pārvilku botes un kreklu, bija jau jādodas uz koridoru. Nedaudz pastaipījos koridorā, bet lielās masas to liedza kvalitatīvi izdarīt. 

Lēnais sākums

Jau krietnu laiku pirms pusītes, biju sarunājis ar Gati Štulbergu, ka skriesim kopā un palīdzēsim viens otram. Pēc pirmajiem 3km uz vanšu tilta panācām vienu grupiņu ar treneri. Cik varēju noprast, visi arī gāja uz rezultātu, tāpēc izlēmu turēties ar grupu, lai vieglāk - tā teikt atsēdēt. Treneris pie 5km atzīmes deva nepareizu informāciju par laiku (man bija savs GPS). Sarēķina, ka no mērķa iepaliekam par 15 sekundēm. Atgriežoties uz vanšu tilta, bijām palikuši tikai trijatā. Gatis jau bija iepalicis. Pēc brīža noķērām lietuviešu skrējēju un pēc pagrieziena atpakaļ uz centru jau skrējām četratā. Jutu, ka ilgi līdzskrējēji neizturēs, tāpēc izgāju vadībā un sāku kontrolēt tempu - protams, tādu, kādu vajag man. Ātri vien, jau bijām divatā ar lietuvieti. Pie 10km atzīmes sarēķināju, ka atpaliekam apmēram par 40 sekundēm un bija domas, ka būs grūti sasniegt mērķi. 

Pēc vanšu tilta vēl kopā ar lietuvieti

 Tālāk jau trases interesantākā daļa - kultūras kilometrs. Tieši pirms pagrieziena uz Brīvības pieminekli, pamanu atbalstītājus un to, ka meitiņa smaida, skatoties manā virzienā. Emociju iespaidā, skriešana palika gaužām viegla. Pie 13. kilometra saņēmu želeju un to nācās ēst tieši tad, kad skrēju pa vecrīgas bruģi. Tas ļoti izsita no ritma un bija bažas, ka tālāk nebūs viegli, bet tomēr uz krasta ielas atguvu ātrumu. Tālāk noķēru vienu pusmaratonistu, kurš arī mērķēja skriet uz 1:20, bet pie 15. kilometra atzīmes, konstatējām, ka atpalieku vairāk kā 30 sekundes. Ja godīgi, tad vairs ticības nebija, ka paskriešu zem 1:20. Tomēr spēks bija daudz un arī kājas vēl bija ļoti labā stāvoklī, tāpēc mēģināju pierunāt līdzskrējēju izturēt pretvēju un atpakaļceļā spiest cik var, bet diemžēl arī viņš iepalika. Pēc pagrieziena īsti nezinu, kas notika, bet ieslēdzās nākamais ātrums un atvērās otrā elpa. Skrēju, neskatoties GPS un noķēru vēl 2 skrējējus priekšā. Pretī skrienošo bars palika arvien biezāks un biezāks, līdz bija jau jūra, kamēr es biju praktiski viens savā joslā. Tā bija visvarenākā sajūta, kādu biju piedzīvojis, skrienot sacensībās. 

Izskrienot no akmens tilta, ieraudzīju pulksteni virs finiša un tas rādīja nedaudz pāri 1:19:20. Tad arī sapratu, ka 100m nu gan jau noskriešu 30 sekundēs. Ar bļāvienu šķērsoju finiša līniju, apsteidzot vēl vienu skrējēju. 

Finišs - 1:19:43

Labs darbiņš kas padarīts

Jāsaka, ka parasti pēc smagiem mačiem grūti ir atsildīties, pat paiet ir grūti, bet šoreiz ātri dabūju masāžu, safotogrāfējos ar meitiņu un nevarēju sagaidīt, kad došos atskriešanās kilometru. Tas bija vieglākais atsildīšanās kilometrs manā mūžā un es pat tad nezināju, ka esmu finišējis 28. vietā kopvērtējumā un 26. vietā savā vecuma grupā. 

Liela daļu elites skrējēji ir dievticīgi un vienmēr pasākas dievam pēc mačiem, kad viss izdodas. Es ticu savam ģimenes spēkam un ticu, ka bez viņiem es nekad neskrietu pusmaratonus, kur nu tādā ātrumā, tāpēc liels paldies manai mīļajai sieviņai Kristīnei un vispatiesākajai fanītei - manai meitiņai, Elziņai! 

Mans lielākais lepnus

Mans skatījums uz ultramaratoniem

Regulāri skrienu trešo gadu, bet mērķtiecīgi uz rezultātu trenējos otro. Šo gadu laikā gan no VSK Noskrien, gan ikdienā esmu iepazinis vairākus cilvēkus, kas ir veikuši vismaz vienu ultramaratonu. Lai arī visi esam dažādi, bet esmu novērojis viņos vienu kopīgu iezīmi - viņi visi vienmēr interesējas, kad pārējie sāks skriet, kad startēs maratonos, ultramaratonos utt. Šo iezīmi varētu raksturot kā pārliecību par skriešanu - "jo tālāk, jo labāk". Šī iemesla dēļ izlēmu izteikt savas domas. Galvenais vēlējos, lai tās nav nevienam personiski adresētas un tas noteikti tā nav.

Ultramaratonistus es neapbrīnoju tāpat, kā es neapbrīnoju resnāko cilvēku pasaulē, vai sievieti, kas stundas laikā izdzēra 7 litrus ar ūdeni un pēc tam nomira. Es drīzāk esmu pārsteigts, ka ir tik daudz cilvēku, kas šo kustību tik pārliecinoši aizstāv. Esmu izlasījis ultramaratonistu "bībeli" - "Dzimis, lai skrietu" un vēl dažādas grāmatas par skriešanu, bet tāpat nespēju rast atbildes uz jautājumu - kāpēc būtu kaut kas sev tāds jānodara.

Šeit noteikti daudziem radīsies atziņa - "Tu taču skrien tikai 3 gadus. Paies vēl pāris un rikšosi arī ultras". Ticiet man - Nē! Es skriešanā visvairāk mīlu, nevis skriet, bet skriet ātri un tās ir divas dažādas lietas. Es mīlu sacensības, progresu, skriet uz rezultātu, vietējos mačos cīnīties par augstām vietām, cīnīties ar konkurenci. Bet lai raksts nebūtu tikai par mani, es gribu arī pāris argumentus, kas mani tik ļoti biedē šajā kustībā.

Šo pāris gadu laikā esmu arī šo to izlasījis par skriešanu, vielmaiņu un esmu labāk iepazinis cilvēka uzbūvi. Īstenībā jau maratons ir tāda distance, kas jau vairs nav veselīga cilvēkam. Itsevišķi cilvēkam, kurš nopietni tai negatavojas. Un šeit nevar skaitīt: "3-4 reizes nedēļā paskrienu pa pāris desmit kilometriem". Lai maratons būtu izturams jūsu organismam, ir jāuzkrāj ļoti liela kilometrāža, praktiski jātrenējas katru dienu un organismam ir jāaudzē izturība pakāpeniski. Kenijieši, kuriem ir nenormāls talants garo distanču skriešanā, to dara gadiem, pirms skrien pirmo maratonu. Un viņi to dara skriešanai ideālos apstākļos.

Ultramaratonists moka sevi karstumā. 

Īstenībā ultramaratonus pārsvarā neviens nemaz neskrien, bet džogingo (jogging), jo skriet no vietas 250km var tikai retais. Pārsvarā ķermenis strādā ap aerobo slieksni un tātad muskoļos tiek piegādāts pietiekamā daudzumā skābeklis. Šādos apstākļos organisms spēj darbodies ļoti ļoti ilgi, jo neražojas laktāts. Līdz ar to, pat fiziski nemaz tik sagatavots cilvēks, spēj ļoti ilgi no vietas tipināt, jo organisms neraida signālu par to, ka ķermenim pakāpeniski tiek nodarīts liels ļaunums. Jo negatavāks ir skrējējs, jo lielāks postījums var tikt nodarīts. Diemžēl, grāmatas "Dzimis, lai skrietu" galvenais varonis arī mira tieši no šāda tipa skriešanas.

Problēma ir tā, ka vidējais ultramaratonists parasti nemaz pa īstam nav sevi sagatavojis šai distancei. Latvijas gargabalnieks Renārs Roze ir izveidojis kalkulatoru, kas pārbauda skrējēju gatavību distaincei - "Puse no Renča skaitļa". Vispār orģināli šī formula cēlusies no riteņbraukšanas, bet tāpat tā ir gana precīza, manuprāt. Piemēram, ja gribat skriet maratonu, tad 14 reizes ir jānoskrien vismaz 28km, lai varētu uzskatīt sevi par gatavu. Tas šķiet pat nedaudz par maz, jo labi skrējēji pakāpeniski audzē šo garo treniņu līdz pat pilnam maratonam. Tātad, lai noskrietu ultramaratonu, piemēram 250km, būtu 84 reizes jānoskrien vismaz 167km un drošvien arī šiem 167km būtu jārēķina sagatavotība pirms to uzsākat. Tas varbūt ir nedaudz pārspīlēts, bet principā gribu parādīt to, ka ķermeni nevar sagatavot tik nenormālām distancēm.

Bet tas pat nebūtu tik traki, ja "ultras" skrietu bijušie maratoniski, kas jau ir bijuši ilgadēji sportisti, kuriem ir pamatīga fiziskā bāze, bet tā nav. Praktiski neviens elites skrējējs neskrien ultramaratonus. To parasti dara cilvēki (protams, ir izņēmumi), kuriem nemaz nav tik augstas fiziskās spējas, kā augstas klases sportistiem. Atšķirība ir tā, ka augstas klases sportists ļoti labi pārzina savu ķermeni un viņš zina, ko šāda distance tam nodarīs. Parastam biroja darbiniekam tas ir jauns everests, kuru var sasniegt, nenoskrienot 200km neskaitāmas nedēļas no vietas.

Man gan šķiet, ka maratonistu būtu krietni mazāk, ja nebūtu sporta preču kompāniju, kas bīda šo kustību un neskaitāmie cilvēki, kas apbrīno un uzmundrina citus, kas skrien tālāk un tālāk. Tas ir bizness, un tur ir nauda. Man ļoti patīk tas, ka cilvēki priecājas par citiem, kas skrien maratonus vai tālāk, bet tas ir burbulis, manuprāt. Un jo vairāk maratoniski, jo paliek neinteresantāk. Tas vairs nav īpaši. Jāskrien tālāk, augstāk kalnos, tuksnesī, antarktīda, 365 maratoni gada laikā. Ultras ir šajā groziņā. Tas nav sports.

Man daudz lielāks izaicinājums liekas noskriet pusmaratonu vai 10km ātrāk un ātrāk, jo ne jau attālums nogalina, bet ātrums. Lai skrietu ātri, ir cītīgi, daudz un kvalitatīvi jātrenējas. Un ja gribat labākus rezultātus, vairāk jātrenējas, vairāk jāpielāgo ikdiena tam. Es ļoti labi zinu skriešanas ātrumus un apzinos, ka noskriet 10km 35 minūtēs ir daudzas reizes grūtāk sasniedzams mērķis kā noskriet maratonu 3stundās un 30minūtēs.

Mans vēstījums - pajautā sev pats pirms skrien maratonu, ultramaratonu - vai tu to dari sevis dēļ vai gribi citiem kaut ko pierādīt? 

LSC 10000m stadionā

Lai arī šogad galvenais mērķis ir viens - izkriet no 1:20 pusmaratonā, es noteikti turpināšu piedalīties dažādos mačos, kur jāskrien arī īsākas distances. Tieši tā iemesla dēļ, izvēlējos piedalīties arī LSC mačos, kas regulāri notiek Mežaparkā un Daugavas stadionā.

Mērķis - uzlabot PB 10000

Jau marta beigās biju iecerējis, ka šogad gribu uzlabot savu rezultātu 10000m, kas man bija ļoti zems. Tas arī radītu pārliecību par savu ātrumu un būtu vairāk skaidrs, kā ir skriet grupā šādā ātrumā. Mērķi uzstādīju - 37:30, kas ir apmēram mana pusmaratona tempā. Tā kā zināju, ka tikai pāris nedēļas būšu trenējies ārā, tāpēc zināju, ka tikai mēroju ceļu uz savu labāko formu.

Auksts vējš un ilgā gaidīšana

Jau no rīta bija diezgan nepatīkams ziemeļu vējš, kas vēl pieņēmās spēkā pirms starta. Tā kā bija pieteikušās ļoti daudz meitenes 400m skrējienam, startu nācās gaidīt 1,5h un muskuļi neatslābtu, iesildoties noskrēju vairāk kā 5km, kas, protams, ir nedaudz pat par daudz.

Ar mūžīgo konkurentu Gati

Cīņa par pozīciju

Gaidot uz starta līnījas, pamatīgi atdzisu, tāpēc 1km bija salīdzinoši lēns 3:47. Arī pārējie ātrie skrējēji iesāka ļoti gausi, bet tie, kas parasti nav līderi, aizskrēja priekšā, laikam cerot sasildīties.
Vienā no 100m taisnēm, bija pamatīgs ziemeļu pretvējš, tāpēc visu laiku meklēju kādu aiz kā pasēdēt vismaz sākumā. Gatis sākumā izvēlējās skriet nedaudz lēnāk, tāpēc iepalika. Pirmos 5000m veicu par 4 sekundēm lēnāk nekā biju plānojis, bet par to neuztraucos, jo zināju, ka pēdējos apļos šīs sekundes tiks nodedzinātas. Ap 15. apli Gatis, kāpinot tempu, jau bija panācis mani un mēs kopā noķērām priekš skrienošo skrējēju, izveidojot grupiņu. Kādus apļus 3 turējos aiz viņa, bet Gatis aiz manis, lai paslēptos aiz vēja, bet tomēr gribēju ievērot godīgu spēli, tāpēc piedāvājos paskriet pa priekšu.

Turu tempu grupai un apdzenam atpalicējus (57. numuru) pa apļiem

Jutu, ka Gatis arī sāk pagurt, bet negaidīju, ka tieši 3. skrējējs atkritīs no grupas, jo nejutu lielas paguruma pazīmes no viņa. Tā pēdējos 3 apļus ar Gati bijām divatā. Piedāvāju arī viņam paskriet pa priekšu, bet bija nojausma, ka pēdējos apļos neviens priekšā nelīdīs pirms laika. Tā kā biju tur, man bija jāmēģina taupīt enerģija, kā vien mācēju. Nedaudz kāpināju tempu, lai arī Gatim būtu jāiespringst. Man bija nojausma, ka Gatis savu uzbrukumu uzsāks jau pēdējā apļa sākumā, kā arī notika. Es viņu viegli palaidu garām un nemaz necīnījos, jo zināju, ka 100m būs jāskrien pamatīgā pretvējā. Viņš kāpināja tempu, bet es mēģināju noturēties aiz viņa. Ejot pēdējā līkumā, sapratu, ka man noteikti pietiks spēki vēl 100m sprintam un tāpēc izvēlējos par ārmalu skriet blakus Gatim, bet taisnē uzsākt spurtu. Arī šoreiz finišu sasniedzu ātrāk Gata, 5. vietā ar rezultātu 37:02, pārliecinoši izpildot mērķi.

Sēru vēsts

Ļoti aizraujošs mačs bija, bet pēc finiša sapratu, ka vienam no skrējējiem bija palicis slikti un viņš atradās guļus zālienā. Vairāki cilvēki jau sniedza palīdzību un bija izsaukta ātrā palīdzība. Pēc pāris dienām uzzināju, ka skrējējs miris slimnīcā un viņš bija tikai 31 gadu vecs. Izsaku visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem!

Dzimšanas diena un sezonas atklāšana ar PB 5km

Ilgi gaidītā sezonas atklāšana skriešanā šoreiz sakrita ar manu 28. dzimšanas dienu - 11. aprīlī. Šogad jau biju izlēmis, ka pirmo nopietno pusmaratonu sacencību režīmā aprīlī neskriešu, tāpēc Rēzeknē nestartēju. Dēļ 10km distances arī jēgas braukt nebija, jo pilnībā piekrītu Renāram Rozem, ka rīkot 10km Latvijas čempionātu Rēzeknē nebija labs lēmums. Šoreiz sezonu atklāju ar 5km sacīksti LSC šosejas skrējienu seriāla ietvaros.

Skaista diena un atbalsta grupa

Biju izlēmis, ka skriešanu apvienošu ar Dzimšanas dienas svinībām, līdz ar to biju saaicinājis savus draugus uz mežaparku mani atbalstīt. Pateicoties manai sieviņai - Kristīnei, viesi tika nodrošināti ar uzkodām. 

Atbalsta grupa, izņemot sieviņu, kura fotogrāfē

Pašam patīkams pārsteigums bija par ļoti lielo dalībnieku skaitu. Šajās sacencībās pamata distance bija pusmaratons, bet arī uz 5km starta atzīmes nostājās 41 sportists. Par to man bija liels prieks, jo tā kā skrienu uz rezultātu un skaitu sekundes, nedomājot par ieņemto vietu, tad man konkurence ir ļoti svarīga, jo bez konkurences ir grūti uzstādīt augstvērtīgu rezultātu. Piemēram, treniņos vienatnē noskriet 5km zem 18:00 minūtēm man šķiet nereāli. 

Ļoti liels prieks bija par skaisto dienu, kas bija kā pasūtīta uz manu dzimšanas dienu, kas noteikti ļāva vieglāk iesildīties un izbaudīt dzimšanas dienu.

Vieglais skrējiens

5km distance nav mana mīļākā, jo ātrums un spēks nav mana stihija, bet tās ir ļoti labas sacīkstes, lai novērtētu savas sajūtas ātrākos skrējienos. Startā, kā parasti pamatīgi iepalieku no līderiem, kuri, izveidojot 7 cilvēku grupu, aizlaižas no manis. Skrienot gar Ķīšezeru, jūtams neliels pretvējš, bet daudz spēku tas neatņem, bet temps gan nokrītas par 10 sekundēm, kas nav maz. Pēc 1km jau var apdzīt pāris skrējējus, kas nedaudz pārvērtējuši savas spējas (vai arī skrien bez GPS ierīcēm). Pirmais aplis (2.4km) paiet ļoti viegli. Iespējams, ka parāk tomēr samazināju tempu gar Ķīšezeru. 

Pirmā apļa beigās

Otrā apļa sākumā, saprotu, ka varu noķert vienu skrējēju un uzsāku pakaļdzīšanos. Lai arī zinu, ka iespēja pacīnīties par trījnieku ir niecīga, jo zinu, ka esmu 5. vietā, bet trijnieks pat vairs nav redzams. Kad apdzenu panākto skrējēju, jūtu, ka astē iesēdies vēl viens skrējējs un tas izrādās ir Gatis Štulbergs. Cerēju, ka Gatis palīdzēs atvilkt elpu un pārņems nedaudz vadību, bet jutu, ka viņam iet grūtāk par mani.

Cīnoties ar Gati

Gatis palīdz koncentrēties un turēt tempu, jo elpa ir pakausī. Pēc pēdējā pagrieziena pirms finiša, kad palikuši vēl kādi 400m, Gatis sāk uzbrukt. Tajā brīdi saprotu, ka spēka ir vēl pietiekami un veicu pēdējo 400m sprintu. Gatis turas līdzi, bet tomēr izdodas noturēt tempu, un es finišēju 4. vietā - 17:42 (3:32 min/km), par 1 sekundi uzlabojot savu labāko rezultātu 5km sacīkstēs.

Tā nu biju ļoti priecīgs, ka veiksmīgi izdevies sagatavoties sezonai un esmu gatavs arī lielākiem ātrumiem, jo pašsajūta pēc finiša bija laba un arī ātri atguvu elpu, ko biju zaudējis pēdējā sprintā.

Jau nākamajā nedēļā jāstartē 10000m stadionā LSC skriešanas seriāla ietvaros, kur ceru uzlabot savu PB vairāk par 1 minūti. Mērķis 37:30. Mērķis, manuprāt, ir ļoti reāls, jo tas ir temps, kas ir 13 sekundes lēnāks uz km.

Pats svarīgākais atbalsts - mana ģimene. Bez viņiem skriešana nebūtu iedomājama.

Pirmais treniņa cikls 09.03 - 05.04.

Lai arī treniņi šonedēļ vēl nav beigušies (viens atjaunošanās vieglais treniņš plānots vēl svētdien), tomēr izlēmu uzrakstīt kopsavilkumu. Kā jau minēju, tad šogad plānoju gatavoties īsākos ciklos ar konkrētākiem mērķiem, neaizmirstot par 2015. gada galveno mērķi - sub1:20 pusmaratons.

Treniņi uz lentas

Pirmās 3 nedēļas pārsvarā visus atslēgas treniņus (izņēmot vienu garo), skrēju uz skriešanas trenažiera sporta zēlē MySport jeb, kā es to saucu, lentas. Tam ir arī savi iemesli. Viens no tiem - diemžēl jau aktīvi nodarbojoties ar garo distanču skriešanus nu jau vairāk kā 2 gadus, esmu arī iedzīvojies hroniskās muskuļu sāpēs, kuras var remdēt tikai ar masāžām un stiepšanās vingrinājumiem. Šajā gadījumā lenta ir vislabākais veids, kā trenēties, bet neizjust sāpes pie lielām slodzēm. Tā kā klāt bija arī pāris liekie kilogrami, tad asfalta segums tikai papildus traumētu kāju. Otrs iemesls, mainīgie un neparedzamie laikapstākļi martā. 

Bet, protams, ka viss nav tik ideāli, kā rakstu, jo trenējoties uz lentas ir arī savas negatīvās iezīmes. Pirmkārt, skriešanas trenažieris 100% nesimulē skriešanu uz ceļa, jo tā ir kustīga pamatne zem kājām, bet pats ķermenis nav jānes uz priekšu, bet tikai jākustina kājas. Tas saistīts gan ar pretvēja neesamību (kas pat bezvējā rodas skrienot, jo ķermenis kustas uz priekšu šķeļot gaisu), gan ar inerces neesamību. Internetā biju atradis, ka lai tuvāk simulēt skriešanu ārā, ir jāliek slīpums 1%, bet es īsti tam nepiekrītu. 1% slīpums nekādā gadījumā nesimulē vēju, bet tieši pretēji, manuprāt, izkropļo skriešanas tehniku, ja 100% treniņus aizvadi 1% slīpumā, kā arī šādā slīpumā skriet ir grūtāk, ja, skrienot ārā, esi pieradis inerci izmantot savā labā un skrien ekonomiski. Vēl viena sliktā lieta, ir tempa izjūtas zaudēšana, jo tempu tur trenažieris nevis skrējējs pats.

Ir arī labās lietas, jo tomēr klīst baumas, ka izcilākais garo distanču skrējējs Haile Gebrselassie esot vienam maratonam gatavojies tikai uz skriešanas trenažiera jeb lentas. 

Pirmais un svarīgākais iemesls, lenta ir ļoti saudzīga pret kājām. Tajā ir iestrādātas daudz un dažādu tehnoloģiju, kas amortizē triecienus. Tas arī ir gan mans, gan drošvien arī Hailes galvenais iemesls, kāpēc būtu jāskrien uz lentas. Cik zinu, viņam visu mūžu ir bijušas dažādas problēmas ar kājām. Uz trenažiera nejūt arī pāris lieko kilogramu esemību. 

Otrs iemesls - kājām tiek "mācīts" noteikts temps. Tas nozīmē, ka kājas pieradina pie noteikta soļa garuma, un soļu biežuma, lai skrietu noteiktā tempā. 

Trešais ir soļu un elpošanas tehnikas pilnveidošana. Tā kā nav jādomā par tempa noturēšanu un koncentrēšanās ceļam, tad var visu uzmanību pievērst soļu tehnikai un elošanas trenēšanai. Pareizāk sakot, izelpas trenēšanai, jo ieelpa notiks pati no sevis. 

Vēl var pieminēt saaukstēšanās riska mazināšanu, trenažieru pieejamību pēc skrējiena utt, bet tie jau ir tikai sīkumi.

Programma

Vienā treniņa nedēļā plānoju 3 atslēgas treniņus - vienu tempa treniņu, intervālus, kas šajā gadījumā bija Yasso 800s programma, un viens garais treniņš ap 20km. Tempa treniņus skrēju ar ātrumu 16km/h, kas ir nedaudz lielāks ātrums nekā man nepieciešams sacensībās, bet intervālus skrēju ar 18km/h jeb katru 800m veicu 2:40min. 

Pirmajā nedēļā skrēju intervālos 7 reizes 800, bet tempa treniņā noskrēju 7km. Garo treniņu skrēju ārā, lielāko daļu noskrienot ar sabiedroto. 

Otrajā nedēļā attiecīgi par 1 reizi un 1km vairāk ātruma darbos, bet garo treniņu veicu jau uz lentas, jo bija neliels pasākums iepriekšējā dienā, tāpēc negribēju vējā neizgulējies skriet. 

Trešajā nedēļā jau tika sasniegts skaitlis 9 gan intervālos, gan tempa treniņā, bet šoreiz tempa treniņš bija īpaši smags un bija sajūta, ka nepabeigšu. Ļoti grūti pateikt kāpēc tā, varbūt nebiju pietiekami labi atjaunojies pēc intervāliem. Arī garajā treniņā, lai arī skrējās ļoti viegli, bet sarāvu ikra muskuli un pie 5km atzīmes pārtraucu treniņu, lai to kārtīgi iztaipītu. Bet beigās tomēr sanāca noskriet atlikušos 17km un garajā treniņā savākt 22km, kas arī ir mans garākais skrējiens šogad. 

Pēdējā nedēļā, līdz ar marta un trenažiera zāles abonomenta beigām, plānoju pāreju uz skriešanu ārā. Pirmdienā, sajūtoties īpaši viegli, noskrēju 5km tempa daļu treniņa beigās, kas bija kļūda. Intervālos noskrēju maģiskos 800x10 2:40 uz 0.5% slīpumu, kas bija īpaši smags treniņš no atjaunošanās ātruma, jo vēl 2 dienas kājas bija piedzītas. Teorētiski man tagad būtu jāvar skriet maratonu 2 stundās un 40 minūtēs (drošvien tikai uz lentas), bet par to šaubos. Trešdien, kā jau minēju, bija pasmags 15km treniņš ārā, bet kājas galīgi necēlās augšā un arī soļa garums bija īpaši īss. Tam noteikti vairāki iemesli, piedzītās kājas un atgriešanās uz asfalta, bet solis vēl tomēr vairāk pieradis pie lentas. Biju ļoti nobažījies par pirmo tempa treniņu ārā, kuru nolēmu skriet stadionā, lai nedaudz pataupīt kājas. Biju apņēmies noskriet 5km ar tempu 3:45min/km. Kājas jutās labi un par pārsteigumu treniņš izdevās tik labi, ka 5km vietā noskrēju 7km, bet tālāk neturpināju, lai nesavainotu kāju, kas jau manāmi par sevi sāka atgādināt pie šāda tempa. 

Pēc atskriešanās vakarā, jau nākamajā dienā izlēmu izskriet nedaudz interesantāku garo treniņu, iekļaujot 5km "lēno" (15km/h) tempa skrējienu  pa Biķernieka kalniņiem. Pēc treniņa jutos tik labi pastrādājis, ka ar degošām kājām gāju pasēdēt karstā vannā. 

Klāt tam visam, 4-5 vakarus nedēļā pildīju dažādus vingrinājumus ķermeņa vidusdaļai un arī stiepšanās vingrinājumus kājām, tajos izmantojot arī masējošo kāju rulli. 

Diēta

Lai labi un kvalitatīvi trenētos un atjaunotis, ir jāievēro diēta. Diēta gan nenozīmē ēst maz, bet gan ēst pareizi. Pirmo reizi izlēmu ievērot olbaltumvielu diētu, nevis ogļhidrātu diētu. Tas nozīmē ēst gaļu, biezpienu un olas vairāk, bet izvairīties no kartupeļiem, makaroniem, rīsiem un maizes. Protams, ne jau 100%, bet tomēr ēst tos attiecībā vismaz 1 pret 3. Pēc treniņiem ēdu parasti biezpienu vai mājas sieru. Papildus tam, pateicoties jaunajai darbavietai, ēdu daudz augļu, kas palīdzēja krieni uzlabot pašsajūta un atbrīvoties no jebkāda izsalkuma. Tad kad ievēroju ogļhidrātu diētu, tad ļoti kontrolēju apēsto daudzumu, jo neizmantotie ogļhidrāti ātri pārvēršas taukos, bet šoreiz ēdu bieži un cik daudz man vien gribējās, nekad neizjūtot izsalkumu.

Problēmas un rezultāti

Diemžēl neiztikt arī bez problēmām un lielākā no tām bija daudzas bezmiega naktis. Tie noteikti traucēja treniņiem, režīmam un arī vielmaiņai, kas traucēja atjaunoties pēc smagajiem treniņiem. Šī problēma atrisinājās tikai tad, kad sāku skriet ārā pēcpusdienās. Laikam tomēr svaru zāles kondicionētais gaiss par labu nenāk.

Kopumā rezultāti apmierina, svars ir nokritis no stabilajiem 68+ līdz 65kg. Bet galvenais, varu sajust, ka ir augusi izturība un muskuļu masa, kas arī palīdzēs audzēt ātrumu. Klāt nākusi arī pārliecība, ka labā skriešanas forma, kas bija rudenī, sāk atgriezties.

Turpmāk trenēšos tikai ārā, bet turpināšu skriet vismaz 80km nedēļā. 

Vai garo distanču skriešana ir viegla?

Pirms vispār pievērsos skriešanai, tad kā jau vairums cilvēku, kas neskrien, uzskatīju, ka garo distanču skriešana ir tikai trakajiem. Kad lēnām sāku aizrauties, tad domas mainījās. Esot vairākos skriešanas portālos un lasot citu skrējēju pārdomas, zinu, ka vairums skrējēju garo distanču skriešanu uzskata par patīkamu un vieglu hobiju. Arī es 2013. gada sezonā tā domāju. Treniņos jūties labi, sacencībās viegli, tikai seko pulsam un finišā ieskrien ar smaidu, kliedzieniem un lēcieniem. Bet vai tā ir visiem?

Izpiest no sevis 100%

Lielākā daļa parasto skrējēju atzīs, ka garo distanču skriešana ir patīkama fiziska aktivitāte, sacencības ir kā tusiņš un kopā sanākšana. Galvenais iemesls - sacencībās lielākā daļa sevi neizliek uz 100%, pat ne tuvu tam, jo tas ir grūti. 

Zinu, ka ir viegli treniņi, ir grūti treniņi, bet sacencības man nekad nav tusiņš vai izklaide. Es zinu, ka man būs smaga cīņa. Tas ir vienīgais veids kā uzvarēt. Un es nerunāju par uzvaru pār konkurentiem, bet gan uzvaru pār sevi. Tikai tad spēju būt apmierināts, ja esmu sevi izlicis visu vai tuvu tam, bet spējis finišēt. 

Es ļoti cienu cilvēkus, kas arī tāpat piedalās un skrien ar smaidu, finišējot palecas vai trasē cītīgi aprunājas par dzīvi, bet tas nav man. Vai nu piedalies un cīnies, vai arī netērē laiku un dari ko citu. 

Skriet ir viegli, ātri skriet ir grūti

Kad trenējos, mēģinu ievērot visas labās skriešānas prakses, treniņos dažādojot. Nedēļā skrienu ne vairāk kā 2-3 ātruma treniņus, kas ir visgrūtākie treniņi - pat daudz grūtāki par garajiem skrējieniem. Vieglajos treniņos parasti ir ļoti patīkami un ir tādas sajūtas, kas pārsvarā visur tiek aprakstītas - rodas laimes sajūta, vieglums un dzīvīgums. Ātruma darbi ir nopietns darbs, kad kājas sāp, dažkārt deg, elpošana ir krieni grūtāka un pulss ir tuvu bezskābekļa zonai un bieži pat pāri. Un bieži vien kilometrāža ir daudz mazāka kā vieglajos treniņos. Tādas pašas sajūtas ir arī sacencībās, tikai tad nāk klāt arī attālums un papildus tam ir jācīnas ar enerģijas un skābekļa trūkumu organismā. 

Distances garumam nav tik liela nozīme - maratonā ir daudz vairāk jādomā par enerģijas sabalancēšanu, uzņemšanu, īsākās distancēs jāmokās jau no pirmajiem metriem, lai saglabātu lielu ātrumu. Abos gadījumos ir un būs grūti, ja sportists grib izpiest no sevis maksimālo rezultātu.

"Attālums nenogalina, ātrums nogalina". 

Arī kenijiešiem ir grūti

Lai arī varētu šķist, ka vadošajiem skrējējiem tas tāds nieks vien ir, bet jebkurš, kurš cinās par vadošajām vietām, izspiež no sevis maksimumu. Fiziskie dotumi un talants ir tikai neliela sastāvdaļa no pamākumiem. Pārējais ir ļoti smags darbs treniņos, stingrs dzīves veids un mentālais spēks, kas spēj praktiski "sevi nogalināt", lai uzvarētu. Elites skrējēji sacencībās pārsvarā pulsametrus nelieto.

Elites skrējēji vienām sacencībām gatavojas mēnešiem. Tas ir iemesls, kāpēc viņi startē pēc skaita maz sacencībās. Piemēram, maratonisti skrien tikai 2 maratonus gadā, jo sagatavošanās prasa pat 4 mēnešus. Pēc maratona atlabšana dažkārt prasa pat mēnesi. 

Skriešana kā hobijs, lai uzturētu sevi formā, ir patīkama nodarbe. Skriešana kā sports ir ļoti smags, fizisks sporta veids, kas ierindojams grūto sporta veidu kategorijā. 

2015. gada mērķi

Kopš pēdējām sacensībām 1. novembrī , ir pagājuši jau vairāk kā 4 mēneši no skriešanas mierīgākā režīmā. Lai arī pilnībā neskriešanas pauze nebija, tomēr kilometrāža un slodze treniņos novembra un decembra mēnesī bijusi ļoti nevienmērīga. Ir marta sākums, un ir laiks nolikt mērķus uz papīra. 

Starpsezona

Decembrī sāku apmeklēt sporta zāli, kur skrienu uz lentas vēl arī martā. No Janvāra trenējos regulāri, bet nelielām slodzēm - 50km nedēļā, kas ietver vienu garo treniņu nedēļā. Dažādās balītēs uzkrāti arī liekie kilogrami un pirms pāris nedēļām svari rādīja pat virs 70kg atzīmes, kas ir krietni par daudz, lai nopietni un veselīgi sacenstos mačos. 

Papildus tam, nomainīju arī savu darba vietu. Tas kopā nāca ar lieku stresu, dažām negulētām naktīm un formas zudumu. Trenēties varēju ļoti nepilnvērtīgi, pretēji cerētajam. 

Mērķis

Kā jau secināju rudenī, šogad uzstādīšu vienu galveno mērķi, un tai sasniegšanai plānošu rudeni. Rudenis ir noteikti mans gadalaiks, kad ne tikai vislabāk jūtos, bet arī sasniedzu savas fiziskās formas pīķi. 

2015. gada mērķis ir izskriet pusmaratonu no 1:20. Noteikti nav šaubu, ka pusmaratona distance ir mana mīļākā, jo tieši šī distance ir tā, ar ko sāku skriet sacensību režīmā. 

Konkrētas sacensības es vēl neesmu izvēlējies, bet noteikti izvēlēšos vairākus variantus, lai nebūtu pārāk liels psiholoģiskais spiediens. Jūrmalas un Siguldas pusmaratoni varētu būt galvenie kandidāti.

Gatavošanās

Lai sagatavotos jebkurām sacensībām, ir jānobriest morāli, jāsagatavo sevi mentāli un jāmēģina vizualizēt panākumus. Pirmais noteikti ir ātruma noteikšana - esmu sarēķinājis, ka vienu kilometru man jāviec vidēji vismaz 3:47min ātrumā jeb gandrīz 16km/h ātrumā. Tas nav maz ātrums, bet pēdējā sacensībā 5km distancē esmu skrējis arī ātrāk. 

Pamāzām treniņos esmu sācis iekļaut arī šāda ātruma treniņa elementus, bet noteikti vēl neesmu gatavs skriet vairāk par 10km šādā tempā. Skaidrs, ka skrienot tādā ātrumā, nevar cerēt, ka varēs skriet atslābinoties vai brīvdienu režīmā, tāpēc noteikti šogad uz 100% atdeves skriešu tikai dažās sacensībās. 

Treniņi

Treniņu plānošana un izpildīšana ir mana mīļākā daļa garo distanču skriešanā. Šogad mēģināšu pieturēties pie vispār pieņemtas metodikas un izmantoju kalkulatoru, lai noteiktu treniņu skriešanas tempus. Vieglos treniņus veikšu pārsvarā 4:30min/km tempā, tāpat kā garos treniņus, kurus skriešu arī lēnāk, lai audzētu aerobo slieksni. Tempa vai intervāla treniņus mēģināšu iekļaut ne vairāk kā 1 reizi nedēļā, bet aktīvajos gatavošanās posmos - 2 reizes nedēļā. Tempa treniņos ir jāskrien ar 3:44min/km tempu un vismaz 5km attālumu.

Šogad noteikti veikšu arī vairākus eksperimentus, lai treniņa procesu padarītu interesantāku. Pirmkārt, es iekļaušu Yasso 800s treniņa metodiku savos intervāla treniņos, kuros es skriešu ar 18km/h 800 reiz 10 reizes labākajā gadījumā. Šis vairāk ir maratonu specifisks treniņš, bet ļoti izslavēts arī citās distancēs. 

Otrkārt, treniņa nedēļās iekļaušu vienu "fartlek" treniņu, kas ir ātruma spēles treniņi. Šajos treniņos nav mērķis sevi nomocīt, bet tajā pašā laikā tajos var attīstīt ātruma un spēka īpašības.

Treškārt - garie treniņi nav mani mīļākie, tāpēc šogad mēģināšu tos padarīt interesantākus, iekļaujot katrā garajā treniņā dažādus uzdevumus - piemēram, veikt pāris garos intervālus, uzskriet krosiņu. Mēŗķis ir ātruma un seguma maiņas, ar domu, lai tos dažādotu un samazinātu risku savainoties.

Lai arī pagājušajā gadā taisīju pavasarī garu sagatavošanās ciklu, milzīgus rezultātus tas nenesa, tāpēc šogad intensīvī gatavošos maksimums 4 nedēļas un starpā uzturēšu sevi formā. Pirmo šādu ciklu uzsākšu jau 9. martā, kurā skriešu vismaz 80km nedēļā līdz 5. aprīlim. 

Pateicoties jaunajam darbam, treniņus varu veikt arī dienas vidū un tas nozīmē, ka varu iekļaut arī 2 treniņus dienā, ja nepieciešams. Piemēram, pa dienu skriet 10km un vakarā 5km treniņu, iekļaujot vingrinājumus. 

Ļoti ceru, ka sezona izdosies un mērķi izdosies sasniegt.

2014. gada īss kopsavilkums

Mērķi

2013. gadu noslēdzu jau septembra beigās ar personīgo rekordu pusmaratona distancē Jūrmalā - 1:33:49. Pēc tā vairs nebija šaubu par galveno mērķi 2014. gadā - paskriet zem 1:30 pusmaratona distancē. Tieši pusmaratons ir mana iemīļotākā sacensību distance. 

Papildus tam, biju izlēmis izmēģināt spēkus arī īsākās distancēs, lai vēl varētu attīstīt ātrumu. Tā nu izlēmu, ka papildus mērķīši būs izskriet 5km no 20 minūtēm un pēc tam arī 10km no 40 minūtēm.

Vēl mērķi - iekļūt kopsavlikumā Skrien Latvija skriešanas seriālā. Tas nozīmē, finišēt vismaz 5 pusmaratonos dažādās Latvijas pilsētās. Tā kā 2014. gadā manā dzīvē arī ienāca meitiņa, tad Jūlijā un Augustā bija jāparedz, ka nopietni trenēties nevarēšu. Līdz ar to paliek tikai 5 posmi, kuros teoretiski varu piedalīties - Rēzeknes, Biķernieku, Ventspils, Valmieras un Siguldas pusmaratoni. Bez Skrien Latvija seriāla bez šaubām bija paredzēts piedalīties arī Nordea Rīgas maratonā - pusmaratona distancē.

Gatavošanās

2013. gada nogalē nedaudz palaidos - oktobra pirmo pusi vispār pavadīju bez fiziskām aktivitātēm, bet novembrī noskrēju tikai 74km. Tas, protams, vainagojās ar vairāku lieko kilogramu uzņemšanu. Tas gan nav jāsaprot, ka apresnēju, vienkārši svars sāka palikt vīrišķīgāks un sasniedza pat 72kg atzīmi. 

Tikai decembrī, pēc 2 mēnešu pauzes, atsāku tā plānveidīgāk skriet un no decembra vidū sāku skriet vismaz 50km nedēļā. Jāsaka gan, ka tā nebija plānveidīga gatavošanās, bet tikai lai atgūtu skriešanas garšu un nomestu uzēsto. 

6. janvārī uzsāku savu 12 nedēļu gatavošanās plānu, kuru 13. nedēļā biju paredzējis noslēgt ar Rēzeknes pusmaratonu, kas arī bija paredzēts kā pirmais starts 2014. gadā. 

Uzsāku šīs nedēļas ar mazāku kilometrāžu - vairāk kā 60km vidēji nedēļā, bet vēlāk jau vienā nedēļā tika pārsniegti arī 100km. Plānā paredzēju, ka nedēļā bija viens tempo treniņš sacensību tempā jeb 14km/h, intervālu treniņš un garais treniņš. Pārējie treniņi tika pakārtoti šiem treniņiem. Nedēļām tekot, tika palielinātas slodzes.

Lai arī ziema bija ļoti silta, tikai marta pirmajā nedēļā atgriezos svaigā gaisā, jo nevaru ciest skriet tumsā. Marta pirmajā nedēļā paņēmu atvaļinājumu, lai varētu palielināt slodzes un iziet visas medicīniskās un sporta pārbaudes. 

Pavasara sesija

Aprīlis

Aprīlis bija paredzēts ražīgs mēnesis - 2 pusmaratoni un 10 000m stadionā LSC seriāla ietvaros. Protams, pēc sacensībām biju ļoti noilgojies un nespēju sagaidīt startu Rēzeknē. 

Lai arī ceļš bija tāls un nogurdinošs uz Rēzekni, izdevās izskriet no 1:30h - 1:29:15, un neviltots prieks par sasniegto tik grūtā trasē - vējš un kalni.

Diemžēl pēc lielajām slodzēm un ļoti vējainā laika Rēzeknē, saslimu, un praktiski nedēļu vispār nevarēju trenēties (tikai ar dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem). Pēc tik nopietnas gatavošanās un disticiplīnas, tas smagi iedragāja formu un iestājās pamatīga bedre. Pēc 1 nedēļas ieskriešanās, tomēr izlēmu startēt stadionā, kas arī būtu mana debija tur. Mērķis, protams, skaidrs - izskriet no 40 minūtēm. Tas nebija reāls mērķis un jau tad to apzinājos, jo nebiju formā. Galīgi neizgulējies, noskrēju 40:27, kas tomēr atstāja nelielu vilšanos.

Trakākais sekoja pēc nedēļas, kad bija jāstartē Biķernieku pusmaratonā. Jau likās, ka forma nedaudz atgūta, bet pēc 2 apļiem sapratu, esmu pārķēris sākumu un degviela līdz beigām nepietiks. Turējos, turējos, bet nolūzu un pārgāju soļos. Finišā lielākā vilšanās, kas man bijusi skriešanas neilgajā karjerā.

Maijs

Pēc vilšanās Biķerniekos, izlēmu atgriezties pakāpeniski un jaunizveidotajā Aizkraukles pusmaratonā nestartēt. Tā nu nākamais starts paredzēts bija tikai Nordea. Klasiski karstajos laikapstākļos tempu neizdevās noturēt un finiša laiks rādīja pāri 1:30. Vilšanās nebija liela, jo Nordea man nav parocīga trase. Vairāk patīk apļošana. 

Pēc nedēļas lielā karstumā, pārsteidzoši izdevās izcīnīt uzvaru 5km skrējienā LSC šosejas seriāla posmā. Laiks - 18:46. 

Maija pēdējā dienā vēl "izskrēju Rīgas parku" - Lucavsalas posmu. To gan veicu treniņrežīmā un uz rezultātu negāju.

Vasara

Jūnijs

Jūnijā paredzēju vairākas startus, bet beigās skrēju tikai vienās sacensībās - Ventspils pusmaratonā, jo bija jau sakrājies neliels nogurums un laikapstākļi vairs nešķita pārāk piemēroti, lai skrietu augstos pulsos. 

Ventspilī izdevās atgriezties 1:30 klubiņā un šoreiz uz palikšanu - 1:29:05. Var droši teikt - vieglākais skrējiens gadā.

Jūlijs

Lielā diena bija tieši paradzēta Jūlija mēnesī, tāpēc arī nekāda dižā skriešana nebija - kopā pa mēnesi saskrieti tikai 158km. Protams, arī sacensības nebija paredzētas. 

Augusts

Augusta vidū atsāku mērķtiecīgi gatavoties rudens sezonai. Viens sezonas mērķis tomēr nebija sasniegts - izskriet 10km no 40 minūtēm. Labāku vietu kā Nike Riga Run, kas ir arī Latvijas čempionāts 10km distancē, bija grūti iedomāties. Biju izlēmis izveidot sev 4 nedēļu programmu, lai atgūtu formu un attīstītu ātrumu. Augusta beigās vēl startēju šosejas skrējienā LSC seriāla ietvaros - 5km distancē. 

Rudens

Septembris

Rudens jau otro gadu pēc kārtas ir mans gadalaiks, kad ir vislielākais progress gan rezultātos, gan sajūtā. Vēl treniņa ietvaros tika uzskriets 5000m stadionā, bet jau pēc tā sāka krist personiskie rekordi. Pirmais tika sasniegts Nike Riga Run, kur beidzot izskrēju no 40min - 39:11. 

Jau pēc nedēļas pārliecinoši uzstādu savu labāko rezultātu arī pusmaratonā - 1:25:01, kam šosezon būs lemts krist vēl pat 2 reizes. Varu teikt, ka šīs sacensības bija diezgan īpatnējas, jo sākuma temps bija krietni zemāks nekā beigu temps - 4:10min/km pret 3:45min/km. 

Pēc nedēļas atkal krīt 10km personiskais rezultāts LSC seriāla ietvaros, kurā pārliecinoši arī uzvaru. 38:50 arī paliek mans sezonas labākais rezultāts 10km distancē. 

Oktobris

Arī netipiski siltais oktobris turpināja būt ļoti ražīgs mēnesis. Pēc pāris nedēļām bez sacensībām, atkal krīt mans pusmaratona rekords - šoreiz Siguldā. Izdodas izskriet (ņemot starta laika) no 1:25 - 1:24:22. 

Bet labākais sezonas rezultāts tiek sasniegts ļoti sliktos laikapstākļos Ozolniekos - tikai nedēļu pēc Siguldas pusmaratona - 1:23:21. Rezultāts noteikti varēja būt vēl labāks, bet dēļ aukstā laika pēdējā aplī sāka pamatīgi durt sānā un nācās strauji samazināt tempu un skriet cauri lielām sāpēm. 

Novembris

Pēc jau samazinātas slodzes, 1. novembrī izdodas izcīnīt 2. vietu LSC 5km čempionātā un pirmo reizi saņemt balvu par skriešanu - gaismas lukturīti. Arī rezultāts ļoti labs - 17:43, kas pašlaik ir mans personiskais rezutlāts šajā distancē. 

Rezultāti un secinājumi

Kopumā rudenī uzstādīju rekordus visās šoseja distancēs, kurās startēju un pie tam pusmaratonā to laboju 3 reizes un 10km distancē - 2 reizes. Var secināt, ka tomēr rudens ir mans gadalaiks un arī pašam labrāt patīk skriet rudenī, jo laikapstākļi ir daudz patīkamāki un paredzemāki - vismaz nav vairs karstuma viļņi, kas mēdz uznākt pavasarī. 

2014. gadā piedalījos 15 sacensībās, tai skaitā:

• septiņās pusmaratona;
• divās 10km šosejas;
• trīs 5km šosejas;
• vienā 10km krosa;
• vienā 10000m stadiona;
• vienā 5000m stadiona;

sacensībās. Tika izcīnītas 2 pirmās vietas, 1 otrā vieta un kopumā 8 reizes ieskriets desmitniekā dažādās distancēs. 

Gads bijis ļoti ražīgs skriešanā, bet tas prasījis arī daudz no ķermeņa. Diemžēl kājas muskulis tā arī nesadzija. Arī psiholoģiski bija grūti beigt sezonu, jo fiziskā forma bija pīķī. Pēc tam grūti atgūt disciplīnu.

Vairāk pārdomājot sezonu kopumā, tomēr secina, ka starti uz 100% ir bijuši par daudz. Iespējams, lai cerētu uz augstvērtīgākiem rezultātiem, tomēr būtu jākoncentrējas tikai uz dažiem startiem sezonā, bet pārējā laikā jāmēģina sevi labāk uzturēt formā. Tas, protams, nenozīmē, ka skriešu mazāk sacensībās, bet gan to, ka vairākos mačos neskriešu ar pilnu atdevi, bet gan vairāk treniņa režīmā. To gan viegli pateikt, jo ir precīzi jāsaplāno, kad tad tā forma būs visaugstākajā punktā.

Vēl esmu izlēmis, ka 2015. tomēr uzstādīšu tikai vienu mērķi, un tā sasniegšanu plānošu rudenī, kad arī ir vienmēr bijusi vislabākā forma.