Regulāri skrienu trešo gadu, bet mērķtiecīgi uz rezultātu trenējos otro. Šo gadu laikā gan no VSK Noskrien, gan ikdienā esmu iepazinis vairākus cilvēkus, kas ir veikuši vismaz vienu ultramaratonu. Lai arī visi esam dažādi, bet esmu novērojis viņos vienu kopīgu iezīmi - viņi visi vienmēr interesējas, kad pārējie sāks skriet, kad startēs maratonos, ultramaratonos utt. Šo iezīmi varētu raksturot kā pārliecību par skriešanu - "jo tālāk, jo labāk". Šī iemesla dēļ izlēmu izteikt savas domas. Galvenais vēlējos, lai tās nav nevienam personiski adresētas un tas noteikti tā nav.
Ultramaratonistus es neapbrīnoju tāpat, kā es neapbrīnoju resnāko cilvēku pasaulē, vai sievieti, kas stundas laikā izdzēra 7 litrus ar ūdeni un pēc tam nomira. Es drīzāk esmu pārsteigts, ka ir tik daudz cilvēku, kas šo kustību tik pārliecinoši aizstāv. Esmu izlasījis ultramaratonistu "bībeli" - "Dzimis, lai skrietu" un vēl dažādas grāmatas par skriešanu, bet tāpat nespēju rast atbildes uz jautājumu - kāpēc būtu kaut kas sev tāds jānodara.
Šeit noteikti daudziem radīsies atziņa - "Tu taču skrien tikai 3 gadus. Paies vēl pāris un rikšosi arī ultras". Ticiet man - Nē! Es skriešanā visvairāk mīlu, nevis skriet, bet skriet ātri un tās ir divas dažādas lietas. Es mīlu sacensības, progresu, skriet uz rezultātu, vietējos mačos cīnīties par augstām vietām, cīnīties ar konkurenci. Bet lai raksts nebūtu tikai par mani, es gribu arī pāris argumentus, kas mani tik ļoti biedē šajā kustībā.
Šo pāris gadu laikā esmu arī šo to izlasījis par skriešanu, vielmaiņu un esmu labāk iepazinis cilvēka uzbūvi. Īstenībā jau maratons ir tāda distance, kas jau vairs nav veselīga cilvēkam. Itsevišķi cilvēkam, kurš nopietni tai negatavojas. Un šeit nevar skaitīt: "3-4 reizes nedēļā paskrienu pa pāris desmit kilometriem". Lai maratons būtu izturams jūsu organismam, ir jāuzkrāj ļoti liela kilometrāža, praktiski jātrenējas katru dienu un organismam ir jāaudzē izturība pakāpeniski. Kenijieši, kuriem ir nenormāls talants garo distanču skriešanā, to dara gadiem, pirms skrien pirmo maratonu. Un viņi to dara skriešanai ideālos apstākļos.
Īstenībā ultramaratonus pārsvarā neviens nemaz neskrien, bet džogingo (jogging), jo skriet no vietas 250km var tikai retais. Pārsvarā ķermenis strādā ap aerobo slieksni un tātad muskoļos tiek piegādāts pietiekamā daudzumā skābeklis. Šādos apstākļos organisms spēj darbodies ļoti ļoti ilgi, jo neražojas laktāts. Līdz ar to, pat fiziski nemaz tik sagatavots cilvēks, spēj ļoti ilgi no vietas tipināt, jo organisms neraida signālu par to, ka ķermenim pakāpeniski tiek nodarīts liels ļaunums. Jo negatavāks ir skrējējs, jo lielāks postījums var tikt nodarīts. Diemžēl, grāmatas "Dzimis, lai skrietu" galvenais varonis arī mira tieši no šāda tipa skriešanas.
Problēma ir tā, ka vidējais ultramaratonists parasti nemaz pa īstam nav sevi sagatavojis šai distancei. Latvijas gargabalnieks Renārs Roze ir izveidojis kalkulatoru, kas pārbauda skrējēju gatavību distaincei - "Puse no Renča skaitļa". Vispār orģināli šī formula cēlusies no riteņbraukšanas, bet tāpat tā ir gana precīza, manuprāt. Piemēram, ja gribat skriet maratonu, tad 14 reizes ir jānoskrien vismaz 28km, lai varētu uzskatīt sevi par gatavu. Tas šķiet pat nedaudz par maz, jo labi skrējēji pakāpeniski audzē šo garo treniņu līdz pat pilnam maratonam. Tātad, lai noskrietu ultramaratonu, piemēram 250km, būtu 84 reizes jānoskrien vismaz 167km un drošvien arī šiem 167km būtu jārēķina sagatavotība pirms to uzsākat. Tas varbūt ir nedaudz pārspīlēts, bet principā gribu parādīt to, ka ķermeni nevar sagatavot tik nenormālām distancēm.
Bet tas pat nebūtu tik traki, ja "ultras" skrietu bijušie maratoniski, kas jau ir bijuši ilgadēji sportisti, kuriem ir pamatīga fiziskā bāze, bet tā nav. Praktiski neviens elites skrējējs neskrien ultramaratonus. To parasti dara cilvēki (protams, ir izņēmumi), kuriem nemaz nav tik augstas fiziskās spējas, kā augstas klases sportistiem. Atšķirība ir tā, ka augstas klases sportists ļoti labi pārzina savu ķermeni un viņš zina, ko šāda distance tam nodarīs. Parastam biroja darbiniekam tas ir jauns everests, kuru var sasniegt, nenoskrienot 200km neskaitāmas nedēļas no vietas.
Man gan šķiet, ka maratonistu būtu krietni mazāk, ja nebūtu sporta preču kompāniju, kas bīda šo kustību un neskaitāmie cilvēki, kas apbrīno un uzmundrina citus, kas skrien tālāk un tālāk. Tas ir bizness, un tur ir nauda. Man ļoti patīk tas, ka cilvēki priecājas par citiem, kas skrien maratonus vai tālāk, bet tas ir burbulis, manuprāt. Un jo vairāk maratoniski, jo paliek neinteresantāk. Tas vairs nav īpaši. Jāskrien tālāk, augstāk kalnos, tuksnesī, antarktīda, 365 maratoni gada laikā. Ultras ir šajā groziņā. Tas nav sports.
Man daudz lielāks izaicinājums liekas noskriet pusmaratonu vai 10km ātrāk un ātrāk, jo ne jau attālums nogalina, bet ātrums. Lai skrietu ātri, ir cītīgi, daudz un kvalitatīvi jātrenējas. Un ja gribat labākus rezultātus, vairāk jātrenējas, vairāk jāpielāgo ikdiena tam. Es ļoti labi zinu skriešanas ātrumus un apzinos, ka noskriet 10km 35 minūtēs ir daudzas reizes grūtāk sasniedzams mērķis kā noskriet maratonu 3stundās un 30minūtēs.
Mans vēstījums - pajautā sev pats pirms skrien maratonu, ultramaratonu - vai tu to dari sevis dēļ vai gribi citiem kaut ko pierādīt?
Ultramaratonistus es neapbrīnoju tāpat, kā es neapbrīnoju resnāko cilvēku pasaulē, vai sievieti, kas stundas laikā izdzēra 7 litrus ar ūdeni un pēc tam nomira. Es drīzāk esmu pārsteigts, ka ir tik daudz cilvēku, kas šo kustību tik pārliecinoši aizstāv. Esmu izlasījis ultramaratonistu "bībeli" - "Dzimis, lai skrietu" un vēl dažādas grāmatas par skriešanu, bet tāpat nespēju rast atbildes uz jautājumu - kāpēc būtu kaut kas sev tāds jānodara.
Šeit noteikti daudziem radīsies atziņa - "Tu taču skrien tikai 3 gadus. Paies vēl pāris un rikšosi arī ultras". Ticiet man - Nē! Es skriešanā visvairāk mīlu, nevis skriet, bet skriet ātri un tās ir divas dažādas lietas. Es mīlu sacensības, progresu, skriet uz rezultātu, vietējos mačos cīnīties par augstām vietām, cīnīties ar konkurenci. Bet lai raksts nebūtu tikai par mani, es gribu arī pāris argumentus, kas mani tik ļoti biedē šajā kustībā.
Šo pāris gadu laikā esmu arī šo to izlasījis par skriešanu, vielmaiņu un esmu labāk iepazinis cilvēka uzbūvi. Īstenībā jau maratons ir tāda distance, kas jau vairs nav veselīga cilvēkam. Itsevišķi cilvēkam, kurš nopietni tai negatavojas. Un šeit nevar skaitīt: "3-4 reizes nedēļā paskrienu pa pāris desmit kilometriem". Lai maratons būtu izturams jūsu organismam, ir jāuzkrāj ļoti liela kilometrāža, praktiski jātrenējas katru dienu un organismam ir jāaudzē izturība pakāpeniski. Kenijieši, kuriem ir nenormāls talants garo distanču skriešanā, to dara gadiem, pirms skrien pirmo maratonu. Un viņi to dara skriešanai ideālos apstākļos.
 |
| Ultramaratonists moka sevi karstumā. |
Īstenībā ultramaratonus pārsvarā neviens nemaz neskrien, bet džogingo (jogging), jo skriet no vietas 250km var tikai retais. Pārsvarā ķermenis strādā ap aerobo slieksni un tātad muskoļos tiek piegādāts pietiekamā daudzumā skābeklis. Šādos apstākļos organisms spēj darbodies ļoti ļoti ilgi, jo neražojas laktāts. Līdz ar to, pat fiziski nemaz tik sagatavots cilvēks, spēj ļoti ilgi no vietas tipināt, jo organisms neraida signālu par to, ka ķermenim pakāpeniski tiek nodarīts liels ļaunums. Jo negatavāks ir skrējējs, jo lielāks postījums var tikt nodarīts. Diemžēl, grāmatas "Dzimis, lai skrietu" galvenais varonis arī mira tieši no šāda tipa skriešanas.
Problēma ir tā, ka vidējais ultramaratonists parasti nemaz pa īstam nav sevi sagatavojis šai distancei. Latvijas gargabalnieks Renārs Roze ir izveidojis kalkulatoru, kas pārbauda skrējēju gatavību distaincei - "Puse no Renča skaitļa". Vispār orģināli šī formula cēlusies no riteņbraukšanas, bet tāpat tā ir gana precīza, manuprāt. Piemēram, ja gribat skriet maratonu, tad 14 reizes ir jānoskrien vismaz 28km, lai varētu uzskatīt sevi par gatavu. Tas šķiet pat nedaudz par maz, jo labi skrējēji pakāpeniski audzē šo garo treniņu līdz pat pilnam maratonam. Tātad, lai noskrietu ultramaratonu, piemēram 250km, būtu 84 reizes jānoskrien vismaz 167km un drošvien arī šiem 167km būtu jārēķina sagatavotība pirms to uzsākat. Tas varbūt ir nedaudz pārspīlēts, bet principā gribu parādīt to, ka ķermeni nevar sagatavot tik nenormālām distancēm.
Bet tas pat nebūtu tik traki, ja "ultras" skrietu bijušie maratoniski, kas jau ir bijuši ilgadēji sportisti, kuriem ir pamatīga fiziskā bāze, bet tā nav. Praktiski neviens elites skrējējs neskrien ultramaratonus. To parasti dara cilvēki (protams, ir izņēmumi), kuriem nemaz nav tik augstas fiziskās spējas, kā augstas klases sportistiem. Atšķirība ir tā, ka augstas klases sportists ļoti labi pārzina savu ķermeni un viņš zina, ko šāda distance tam nodarīs. Parastam biroja darbiniekam tas ir jauns everests, kuru var sasniegt, nenoskrienot 200km neskaitāmas nedēļas no vietas.
Man gan šķiet, ka maratonistu būtu krietni mazāk, ja nebūtu sporta preču kompāniju, kas bīda šo kustību un neskaitāmie cilvēki, kas apbrīno un uzmundrina citus, kas skrien tālāk un tālāk. Tas ir bizness, un tur ir nauda. Man ļoti patīk tas, ka cilvēki priecājas par citiem, kas skrien maratonus vai tālāk, bet tas ir burbulis, manuprāt. Un jo vairāk maratoniski, jo paliek neinteresantāk. Tas vairs nav īpaši. Jāskrien tālāk, augstāk kalnos, tuksnesī, antarktīda, 365 maratoni gada laikā. Ultras ir šajā groziņā. Tas nav sports.
Man daudz lielāks izaicinājums liekas noskriet pusmaratonu vai 10km ātrāk un ātrāk, jo ne jau attālums nogalina, bet ātrums. Lai skrietu ātri, ir cītīgi, daudz un kvalitatīvi jātrenējas. Un ja gribat labākus rezultātus, vairāk jātrenējas, vairāk jāpielāgo ikdiena tam. Es ļoti labi zinu skriešanas ātrumus un apzinos, ka noskriet 10km 35 minūtēs ir daudzas reizes grūtāk sasniedzams mērķis kā noskriet maratonu 3stundās un 30minūtēs.
Mans vēstījums - pajautā sev pats pirms skrien maratonu, ultramaratonu - vai tu to dari sevis dēļ vai gribi citiem kaut ko pierādīt?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru