Sezonas noslēgums - LSC čempionāts 5km distancē

Jau labu laiku iepriekš biju izlēmis, ka skriešu pēdējā LSC šosejas kārtā, jo gribēju pacīnīties par kopvērtējumu un uzlabot savu labāko rezultātu šajā distancē. Kopā vajadzēja 4 ieskaites un trijās jau bija atzīstami rezultāti - divas 1. vietas un vienu reizi treniņa režīmā izcīnīju 5. vietu.

Diemžēl šīs sacensības pārlika nedēļu vēlāk uz 1. novembri. Līdz ar to sākās pārdomas, vai vispār vajag piedalīties. Tiku pārliecināts, ka tomēr jāskrien. Īstenībā domāju, ka varbūt skriet tādā vieglā režīmā, lai nebūtu jāuztur sevi vēl 2 nedēļas formā, bet tad jau nebūtu jēga. 

Lai gan treniņu intensitāte jau bija krietni mazāka, tomēr tie nebija ziemas režīmā jeb nebija lēni. Nedēļā pēc Ozolnieku pusmaratona skrēju mierīgākā režīmā - bez ātrumiem un gariem treniņiem. Tikai svētdien vairs nevarēju nociesties un uzskrēju fartleku intervāla veidolā. Nevarēju taču vilkties, jo Kristīne ar meitiņu bija līdzi. Sacensību nedēļā vēl vienu reizi uzskrēju 3+2km tempa skrējienus, bet šķiet ka bija nedaudz par daudz, jo otru smago treniņu nācās atcelt. Kilometrāža abās nedēļās mazāka kā parasti, bet tas tāpēc, ka nebija garo treniņu.

Mežaparkā

Protams, kā jau rudenī, diezgan drēgns rīts un grūti iesildīties. Kopā ar mani ierastā komanda - sieviņa - Kristīne un meitiņa - Elziņa. Sapratu, ka šoreiz pirmā vieta nespīd, jo skrien pieredzējis garo distanču skrējējs Gunārs Ķeģis, kuru dēvē par ātrāko policistu Latvijā. Īstenībā par to prieks, jo lielāks azarts cīnīties. Tikai pēc finiša uzzināju, ka šis bijis čempionāta galvenais 5km skrējiens un var dabūt arī medaļas. 

Startā diezgan ātri pa priekšu aizskrēja Gunārs un vēl 4 skrējēji. Pēc pirmā līkuma uzreiz atkrita divi skrējēji - viens V50 grupas un viens krietni jaunāks puisis. Redzēju arī ka temps ir krietni virs 3:45min/km. Izlēmu, ka līdzi neskriešu un kopā ar Gati Štulbergu atkritām no līderu grupas, kur palika Gunārs un viens skrējējs no Santpēterburgas. Temps atgriezās ap 16km/h un uzreiz jutos salīdzinoši labāk (cik nu var justies labi skrienot šādas distances). Tas it kā ir "mans" temps šai distaincei, bet tomēr izlēmu riskēt un kāpināt tempu, jo gribēju drošu "personal best". 

Pirms otrā apļa, Gatis atkrita un paliku viens. Pēc līkuma, kur pārredzams garāks posms, pamanīju skrējēju no Krievijas un jutu, ka viņš vairs neskrien tik ātri. Bija grūti jau tad, bet man asinīs pieblūda aderalīns. Sāku ķert rokā. 

Sāku ķert rokā Krievijas skrējēju

Zināju, ka līdz beigām bija kādi 2.5km un viņš priekšā bija pāris simts metrus. Mēģināju noķert pēc iespējas ātrāk, strauji kāpinot tempu, lai nebūtu jācīnās pēdējos metros ar pēdējiem spēkiem. Noķerot viņu, zināju, ka cīnamies par otro vietu. "Kaimiņš" uzreiz nepadevās un vienu kilometru turējās astē. Izdomāju atkal riskēt, jo jutos pietiekami labi, un pēdējā kilometrā kāpināju tempu. Tas viņam bija par daudz un tas visu izšķīra. Spēka pietika līdz finišam un 2. vieta mana!

Parasti pirms finiša ir bailes sajūtas skrienot, ja nu viņš tur ir

Ļoti liels bija pārsteigums, kad uzzināju rezultātu - 17:43, kas pārliecinoši ir mans labākais rezultāts šajā distancē. Aprēķināju, ka vidēji esmu skrējis ar gandrīz 17km/h lielu ātrumu. Ir skaidrs, ka ar nopietniem konkurentiem šo rezultātu var vēl uzlabot. 

Kopā ar 1. vietas ieguvēju Gunāru Ķeģi. Šķiet man šoreiz lielāks prieks, kā 1. vietai.

Saņēmu medaļu un jauku lukturīti par otro vietu, bet lielāks prieks tomēr par rezultātu šādos apstākļos - auksts laiks, sezonas beigas un skrienot daudz vienatnē. 

Lielos meitiņai par medaļu

Pēdējais pusmaratons 2014. gadā - Ozolniekos

Šogad biju izlēmis, ka, ja jutīšos labi un nebūs nekādu veselības šķēršļu, pēdejo pusmaratonu skriešu 19. oktobrī Ozolniekos, kas ir nedēļu pēc noslēdzošā Skrien Latvija posma Siguldā. Gadu iepriekš sezonu noslēdzu jau septembra beigās un strauji palaidu formu, bet šogad izlēmu vēl uzskriet mačos oktobrī, jo uz rudeni forma bija laba un arī laikapstākļi bija daudz maz pateicīgi.

Pirms

Siguldā noskrēju labi un uzstādīju labu rezultātu - 1:24:17, bet jutu, ka vēl ir rezervīte 2014. gadā. Tāpēc uzstādīju mērķi vēl uzlabot rezultātu un pacīnīties par pirmo desmitnieku atsevišķās sacensībās.

Ozolnieku pusmaratons gan ir zemāks kategorijas mačs nekā Skrien Latvija posmi (Kristīne mēdz teikt - sētas mači), bet tas nepadara skriešanu vieglāku. Tieši otrādi - skriet ir grūtāk, jo biežāk sanāk skriet vienam.

Laikapstākļu prognozes nebija labas - solīja lietu, vēju un aukstumu. No sportsdirect bija atnākusi jaunā forma, ieskaitot arī pusgaros šortus, kas tomēr ļauj skriet brīvi, bet ir arī siltāk kā īsajos. Izlēmu nevilkt garo kreklu, bet tikai garās rokas, jo tomēr nemīlu uzkarst skrienot. 

Aukstais rīts

Pirmais šoks bija jau no rīta - pretēji saulainajai sestdienai, svētdienas rīts bija dzestrs, vējains un lietains, bet galvenais, ka "feels like" bija mīnus grādos. Aizbraucot līdz Ozolniekiem, bija grūti pat pēc numura aiziet. Sēdēju siltajā mašīnā kopā ar Kristīni un Elziņu un mēģināju piespiest sevi izvilkties ārā iesildīties. Vispār tas bija svarīgi, jo nezināju, kur ir starts (kaut kur mežā) un gribēju izpētīt nemarķēto trases posmu. 

Trasē

Tikai 100 skrējēji devās trasē. Daži bija palikuši arī mājās, jo laikapstākļi nebija pateicīgi. Sākums diezgan ātrs, jo gribēju ātrāk uzsilt, lai ieietu ritmā. Līderu grupa atrāvās ar leģendāro Valdi Ņilovu priekšgalā. Vēl neesmu tik labs skrējējs, lai skrietu tādā tempā. Atradās vēl 2 skrējēji, kuri labrāt turējās manā tempā - nedaudz virs 15km/h. 

Ozolniekos kopā paredzēts skriet 4 apļus, kura garums - nepilni 5km, bet starts bija 1,2km pirms starta, tāpēc finiša līnija skrienot jāšķērso 4 reizes. Skriešana jau no sākuma nelikās īpaši viegla, jo aukstais vējšs un lietus neļāva normāli elpot un kāju muskuļi nedaudz rāvās čokurā. Visnepatīkamākā trases daļa bija nepilnus 1km apļā posms - grants ceļš, kurš lietus laikā bija kļuvis mīksts un dubļains. Tur arī panācām 5km skrējējus un sākās līkumošana. Vēl pārsteidza tas, ka trase nebija marķēta vispār, un bija grūti saprast, kur uz Rīgas ielas bija jānogriežas. Daži skrējēji sūdzējās, ka esot pat paskrējuši garām. Pirms pirmā apļa beigām biju iegājis ritmā un skrējās jau krietni vieglāk. 

Sacensībās biju pieradis vismaz reizi 5km padzerties, bet šoreiz nebija ūdens un bija palikusi tikai tēja. It kā 5km skrējēji visu bija izdzēruši. Tā kā nebija karsts, tad tik ļoti par to nesatraucos. Viens no diviem līdzskrējējiem jau kaut kur bija pazudis un otrajā aplī bijām palikuši divatā, bet jutu viņa smago elpu un jutu, ka līdz galam šādā tempā viņš nenoturēs. Skrējējs arī regulāri skatījās hronometrā - tātad mēģināja nesamazināt tempu. 

Izskatos sliktāk kā līdzskrējējs, bet tas vairāk aukstuma iespaidā

Otrais aplis šķita visvieglākais un ātri pagāja, bet jutu, ka daudz spēka paliek uz dubļainā ceļa. Lietus nerimās un biju ļoti izmircis, tāpēc sāka palikt vēsi. Izlēmu paņemt silto tēju pirms devos trešajā aplī, kas nedaudz uzmundrināja. Trešā apļa sākumā, pēc tējas dzeršanas, atkal panācu kompaņonu, bet jutu, ka enerģija viņam iet uz beigām un pēkšņi strauji kritās temps. Paliku viens un tālāk bija jāķer rokā kāds cits skrējējs, lai būtu mērķis. Uz grants ceļa viens satiktais skrējējs uzjautāja - vai priekšā vēl ir daudz skrējēju. Noteikti bija cerējis, ka varēs pacīnīties par medaļām. Zināju, ka priekšā ir apmēram pluss-mīnuss 10 skrējēji. Želeju apēdu tieši šajā pormā.

Nu jau viens trešā apļa beigās

Pirms ceturtā apļa bija cerība kāpināt tempu, jo likās ka ir vēl spēks, bet pretēji tam, nācās to samazināt, jo smagi sāka durt labajā sānā. Zināju, ka jāskrien vēl nepilni 5km. Cerēju, ka sāpes atlaidīs, bet diemžēl tās tikai pieauga. Uz grants ceļa jau skrēju tuvāk tempam, kas atbilst 1:30 pusmaratonam. Pēdējie 2 km bija ļoti mokoši un skrēju bļaujot, jo nevarēju paelpot. Pieļauju, ka tas saistīts ar to, ka aukstumā pulss bija zemāks, nekā organismam nepieciešams, un kādam no iekšējiem orgāniem vienkārši pietrūka skābeklis. Tā man nekad nebija bijis.

Pēdējā kilometrā biju vēl stabili astotatajā vietā, bet nācās palaist garām 2 skrējējus. Kad 200 metrus pirms finiša pamanīju, ka tulīt vēl viens mani apdzīs, saņēmos un uzskrēju sprintiņu.

Tieši pirms finiša līnijas, jau aizbēdzis no 11. vietas

Tā nu finišēju 10. vietā ar rezultātu 1:23:21, kas tagad ir mans personiskais rekords pusmaratonā. Jāsaka, ka neliels rūgtums par pēdējo apli, jo zināju, ka rezultāts varēja būt vēl labāks.

Mēģinu nomierināt sānu un vienlaicīgi saņemu medaļu

Nike Riga Run 2014

Šogad Nike Riga Run pasākums tika organizēts 14. septembrī, kas vienlaicīgi bija arī Latvijas čepionāts 10km šosejas skrējienā. Kā parasti, dalībnieku skaits bija liels, lai gan pasākums bija reklamēts mazāk kā citus gadus. Tā kā tas arī ir labdarības pasākums, tad vienmēr ir pozitīvas sajūtas tajā piedaloties. Jāsaka gan, ka šogad diezgan maz tas tika tā pasniegts un ļoti maz par to atgādināts.

Personiski šīs sacensības gaidīju it īpaši, jo bija pārliecība, ka pēc 4 nedēļu eksperimenta, beidzot izskriešu 10km no 40 minūtēm. Godīgi sakot, būtu ļoti vīlies, ja to nebūtu izdarījis. Papildus tam, biju noskaidrojis, ka būs arī tempa turētāji no mana skriešanas kluba VSK Noskrien tieši uz mana mērķa tempu, kas noteikti visu padarīja daudz vieglāku. Vienīgās bažas bija par daudzajiem pagriezieniem un kalniņiem.

Pirms mana starta bija arī 5km starts, kur interesanti likās, ka bija jāveic divi 2,5km apļi, kas bija ļoti neizdevīgi ātrajiem skrējējiem, jo, skrienot otro apli, viņiem diezgan traucēja lielie iepalicēju bari. Protams, līderiem pa priekšu brauc velosipēdists, bet pārējie dabūja ložņāt starp tautas klases skrējēju simtiem.

Distancē

Pirms starta ielīdu pāris rindas aiz elites koridora, jo zināju no pagājušā gada, ka daudzi lien priekšā, kaut gan nemaz nav tik ātri skrējēji, tāpēc gribēju būt drošs, ka varu startēt un skriet uzreiz brīvi, nevis ložņājot starp citiem skrējējiem. Tempa turētāji bija divas rindas aiz manis.

Pēc izskriešanas no estrādes, uzreiz nonācu tempa turētāju grupā. Pēc pirmā kilometra bija skaidrs, ka tempa turētāji nedaudz pārcentušies ar tempu - 3:44. Līdzīgā tempā bija arī nākamie 2 km. Es gan par to biju sajūsmā, jo jutu, ka tādā tempā spētu turēt tempu, ja skrietu grupā un vēl aizvējā. 

Ap 3. km. Es ar 170. numuru un ierastais "pārinieks" ar 745. numuru

Diemžēl, pēc estrādes apļa izskriešanas, 4. kilometra sākumā tempa turētāji saprata savu kļūdu un strauji tempu samazināja, kas gan man un ierastajam līdzskrējējam nebija pa prātam, tāpēc drīz no grupas aizbēgām. Tālāk gan skriešana, protams, bija krietni grūtāka. Principā skrējām divatā, bet šoreiz lielākais darbs bija jāveic tieši man. 4. kilometrs, dēļ tempa raustīšanas, bija virs 4 minūtēm. Tālākajos pāris kilometros bija vairāki asi 90+ grādu pagriezieni un viens 180 grādu pagrieziens. Tas, protams, izsita no ritma, un, pēc 6. kilometra atzīmes, sāku just pagarumu kājās. 

Man par pārsteigumu tieši astotais kilometrs bija vislēnākais, jo kalniņi bija tikai priekšā. Lūzumu distancē nebija, tāpēc drīzāk to varu vērtēt kā savu kļūdu tempa izvēlē. Kalniņos jau atrāvos arī no sava līdzskrējēja, kurš gan finišēja 7 sekundes aiz manis, un sāku kāpināt tempu, lai iztērētu pēdējos spēkus uz beigām. Pēdējā kilometrā jau jutu, ka iekšā ir pietiekami daudz, lai sadzītu vēl vienu skrējēju un apdzītu viņu. Finišs - 39:11 (19. vieta savā vecuma grupā) un mērķis pārliecinoši sasniegts. 

Tieši pirms finiša

Pēc finiša

Pēc 5 un 10 kilometru distancēm, normāla elpošana atgriežas praktiski uzreiz, jau pēc pirmajiem soļiem aiz finiša līnījas. Kopumā varu būt apmierināts, bet secinu, ka tomēr būtu jātrenē vienmērīga tempa turēšana.

Kā ierasts, man līdzi brauc atbalstītāju grupiņa - sieviņa un meitiņa, kas mani cītīgi atbalstīja. Paldies viņām!

Es un manas atbalstītājas

Gatavošanās rudens sacencībām jeb 4 nedēļu eksperiments

Vasaras pauzīte un lielais notikums

Karstākajā mēnesī vasarā - Jūlijā, kopumā noskrēju tikai 158km, kas pārliecinoši šogad bijis švakākais mēnesis skriešanā. 2 nedēļas pēc kārtas pat noskrēju tikai 15km katrā. Protams, tam bija arī vairāki iemesli: meitiņas gadīšana un dzemdības, kas noteikti ir daudz svarīgāk par skriešanu; problēmas ar labās kājas muskuli, kas regulāri sāpēja pie lielākām slodzēm, un arī karstums, kas tiešām manos treniņos nav gaidīts viesis.

Mērķis - 10km zem 40 minūtēm

Šosezon vienu no mērķiem biju nolicis arī izskriet 10km no 40 minūtēm. Pārējās distancēs, pusmaratona un 5km, jau mērķus biju sasniedzis. Šī distance man vairāk kā gadu ir mistika, kurā jūtos ļoti nepārliecinošs. 

Rudenī bija paredzēti arī 3 pusmaratoni, tāpēc treniņiem bija jābūt dažādiem. Vairāk skrienot un trenējoties, esmu sapratis, ka 10km un pusmaratona distances vairākās lietās ir ļoti līdzīgas, jo abas distances nevar noskriet uz maksimumu un enerģiju ir jāmāk sadalīt. Diemžēl, 10km distance nebija izdevies ne reizi noskriet kā nākas, gandrīz vienmēr nespējot realizēt savu potenciālu uz to konkrēto brīdi. 

Lai savu mērķi sasniegtu, tam izvēlējos Nike Riga Run sacencības, kas vienlaicīgi bija arī Latvijas čempionāts, kam gan liela nozīme man nebija, jo tomēr necīnos par vadošajām vietām. Bet, ja tur savu mērķi nesasniegtu, tad pēc 2 nedēļām bija paredzēts arī 10km šosejas skrējiens LSC seriāla ietvaros. 

Treniņi

Plānveidīgi atsāku skriet no 11. augusta - tātad pilnvērtīgiem treniņiem bija tieši 4 nedēļas, jo pēdējā nedēļā arī pirms 10km sacencībām, manuprāt, jābūt atslodzes režīmā. Tas bija ļoti interesants eksperiments - vai ir iespējams atgūt formu un uzlabot savu personīgo rezultātu (PB) 4 nedēļās. Viegli izrēķināt, ka vidējam tempam jābūt vismaz 3:59 jeb vairāk kā 15km/h. Pamatā izmantoju tempa treniņus tieši šādā tempā, īso intervālu treniņa programmu -  Dettinger 400s, kas ir Yasso 800s alternatīva, garos intervālu treniņus ar 1-2km gariem intervāliem un, protams, arī garie treniņi virs 20km.

11. - 17. augusts

Tā kā nebiju īpaši labā formā, tad pirmo nedēļu sāku ļoti piesardzīgi - ar 5km tempo (jeb tampa treniņu), vienu 400m intervāla sesiju un garo treniņu, kopā (6 treniņi) nedēļā noskrienot 80km. Pēc pirmā tempa treniņa lielas pārliecības par sevi nebija, jo kāja turpināja sāpēt un bija zudusi arī viegluma sajūta skrienot. 

18. - 24. augusts

Otrā nedēļa bija ļoti līdzīga, bet papildus tam tika noskrieta arī viena garā intervāla sesija 5x1000m 5km tempā jeb 16km/h un 1000m 15km/h. Kopā 7 treniņos (katru dienu pa vienam), tika pieveikti 90km. Sajūtas jau bija krietni labākas. Arī tempa treniņā jau bija krietni vieglāk, bet kopumā jutu, ka ātrums pietrūkst, lai brīvi varētu skriet ar 15km/h lielu ātrumu 10 kilometrus, ietverot arī dažādus kalniņus un pagriezienus.

25. - 31. augusts

Trešā nedēļa - darbā paņēmu 2 nedēlu atvaļinājumu no 25. augusta līdz 7. septembrim, kurā papildus daudz citām lietām, kas bija jādara, izdomāju palielināt slodzes, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Tas bija ļoti riskants solis. Kilometrāža nebija liela, bet treniņu intensitāte bija krietni smagāka kā pirmajās divās nedēļās.

Kopumā aizvadīju 9 treniņus un vienas testa sacencības - 5 km distancē, kas kopā ir 10 treniņi. Tika veikts 7km tempo skrējiens mērķa tempā, 4x2000m intervāli 16km/h, kuri gan man neizdevās 100%, īsie 400m intervāli, garais skrējiens un sacencības, kuras veicu treniņa režīmā, izcīnot 5. vietu. Kopā veicu 102 kilometrus un atslodzei arī paskrituļoju svētdien, bet tā bija kļūda, jo sāka sāpēt potīte, kas galīgi nebija pieradusi šādai slodzei, kas sākumā šķita ļoti viegla.

Kopumā biju vairāk saguris kā parasti, bet ne pārguris. Varēju darīt arī visas ikdienas lietas. Pēc 4x2000m intervāla treniņa nebija laba pašsajūta pirmajā brīdī, tāpēc izlēmu, ka šie treniņi nav paredzēti man un izlēmu tos vairāk nepildīt.

1. - 7. septembris

Viena diena bija paredzēta bez treniņiem - 4. septembris, kurā bija jāvada kāzas. Svētdien bija paredzētas arī testa sacencības stadionā - 5000m distancē. Pirmdienā veicu 8km tempo treniņu mērķa tempā un tad radās pārliecība, ka izskriešu savu rezultātu bez problēmām. Šādās distancēs nekad neesmu spējis realizēt sevi 100%, tāpēc treniņos bija jāskrien nedaudz ātrāk šādos tempa treniņos. Bez tā veicu 6x1000m intervālus 16km/h, kā arī sacencības stadionā, izlaižot 400m intervālus. Kopā 9 treniņi ar kopējo 102km apjomu.

Par sacencībām biju ļoti vīlies, jo zināju, ka varu skriet 5km zem 19 minūtēm (biju skrējis Maijā), bet finišēju ceturtais ar laiku 19:15, kas galīgi nebija cerētais. Pēc finiša arī jutu, ka ļoti daudz kas palika nerealizēts. 

Kopumā ar 4 nedēļām biju apmierināts un zināju, ka tad noteikti spētu veikt 10km noteiktajā laikā bez problēmām. Nu tas bija tikai jāpierāda sacensībās pēc nedēļas.

Svars

Papildus treniņiem, biju ieplānojis atbrīvoties no 3kg svara. Lai arī svars bija kādi 67kg, kas uz mana 179cm auguma nav liels, tomēr jutu, ka kāda kilograma zaudēšana par ļaunu nenāks. Tas noteikti samazinās arī traumatisma risku. Tā nu kopumā palīdu zem 64kg, kuru pašlaik uzskatu par savu kaujas svaru.

Rezultāti un secinājumi

Pēdējā nedēļā uzskrēju vēl klasiskos 400m intervālus un garo treniņu, bet kopumā atslodzes režīmā. Nike Riga Run noskrēju ar rezultātu - 39:11 un likās, ka vēl ir potenciāls. Pēc 2 nedēļām vēl uzvarēju 10km LSC šosejas sacensībās ar rezultātu - 38:50, kas arī ir mans pašreizējais PB šajā distancē.

Klāt tam nāca arī labie rezultāti pusmaratonos, kuros spēju skriet ar vidējo ātrumu - 15km/h. Šeit gan jāsecina, ka īsti 10km distanci atkodis neesmu vēljoprojām, ja jau varu gandrīz tādā pašā tempā noripināt vairāk kā divas reizes lielāku distanci.

Kopumā eksperimentu varu vērtēt pozitīvu. Noteikti palīdzēja tas, ka aizvadīju treniņus regulāri un plānveidīgi. Arī pēc svara nomešanas, jutos daudz labāk un vieglāks. Arī kāja sāpēja mazāk, bet diemžēl tomēr turpina vilkt vēl šobaltdien.

Šogad arī vairāk kļuva skaidrs par distancēm - pašlaik pusmaratons ir "mana" distance, kur 5km un 10km ir tīri treniņiem. Pielikt ātrumā man ir daudz grūtāk, nekā izturībā. Arī neesmu tīnis un jūtu, ka apslēpta talanta sportā man nav, bet tas tikai visu padara daudz interesantāku un nepiespiestāku.

Par motivāciju un gatavošanos

Esmu pilnīgs amatieris un skriešana ir tikai mans hobijs, veids kā sevi uzturēt formā. Bet - es skrienu uz rezultātu un trenējos plānveidīgi. Ne tādu rezultātu, lai uzvarētu, bet laika izteiksmē. Man nav mērķis kaut kur uzvarēt vai izcīnīt pirmo vietu, bet gan izskriet konkrētu laiku.

Plānveidīgi treniņi, lai piedalītos konkrētos mačos, man ir otro gadu. Daudzi uzreiz teiks: kāpēc tas vajadzīgs; galvenais jau ir skriet prieka pēc; kāpēc jātērē nauda, lai brauktu uz Latvijas otru galu utt. Katrs ir savādāks, un es zinu daudzus, kuri var uzvilkt botes vakarā, lai bezmērķīgi dotos ielās arī kad ir auksts un līst lietus. Es tā nevaru - ja nav mērķis, savu dibenu no dīvāna nepiecelšu. Lai arī apzinos, ka mērķis ir saglabāt fizisko formu un uzlabot veselības stāvokli, bet man, kā kārtīgam skaitļu mīlim, šādi nenoteikti, neierakstāmi mērķi nepatīk.

Sporta laboratorija

Kā jau kārtīgs amatieris, jau otro gadu pavasarī apmeklēju sporta laboratoriju. Tas, protams, ir komplektā ar visām pārējām ikgadējām veselības pārbaudēm. Sporta laboratorijā tiek noteikta fiziskā sagatavotība, tiek pārbaudīta sirds darbība pie lielām slodzēm, noteikts aerobais un anaerobais slieksnis un daudz citu sīkumu. Manuprāt, ka amatierim tas nav mazāk svarīgi kā profesionālam sportistam. Daudzos gadījumos tas pat ir svarīgāk, jo profesionāli sportisti sporto jau gadiem un ļoti labi pārzina, jūt savu ķermeni, bet amatieri bieži pārpūlas, paši to nemaz neapzinādamies.

Draugs man teica, ka es ejot uz turieni tikai tāpēc, ka tur man dod skaitliskus rezultātus. Es tam īsti nepiekrītu, jo galvenais iemesls tomēr ir, ka man bail saļimt sacensību laikā. Bet, protams, šie rezultāti ļoti spilgti var attainot to, cik fiziski esat gatavi. Un tur ir skaitļi, kurus varat salīdzināt.

Pēdējā testa, kas tika veikts 3. martā šogad, rezultāti rāda, ka mana vispārējā fiziskā sagatavotība ir augsta, kas ir krietni virs vidējā pret mana vecuma vīriešiem. Biju ļoti pārsteigts, ka Latvijā vispār šie rādītāji jauniem vīriešim ir ļoti zemi. Pat pirmo reizi sporta laboratorijā, kad plānveidīgi biju trenējies tikai kādus 2 mēnešus, mana sagatavotība bija krietni virs vidējā.

Mans aerobais slieksnis bija noteikts pie pulsa 134 (kur sasniedzu ātrumu 10.5km/h) un anaerobais 184 (kur sasniedzu ātrumu 17km/h). Pēc rezultātiem, man teorētiski būtu jāskrien nedaudz ātrāk, bet sliekšņi un sirds spēks nav vienīgais rādītājs. 

Vispārējās veselības pārbaudes

Protams, ka katram cilvēkam vismaz reizi gadā ir jāveic tehniskā apskate un apkope ķermenim. Ja jau to daram mašīnām, kas reāli ir tikai "nevērtīgi" dzels gabali, tad kāpēc to nedarīt ar dārgāko, kas tev pieder. 

Ģimenes ārts stingrs, tāpēc papildus ikdienišķām pārbaudēm, papildus ir padziļinātas asins analīzes, EHO kardiogrāfija. Slodzes ir pietiekami lielas, lai regulāri tomēr pārbaudītu, vai nav notikušas kādas nelabvēlīgas izmaiņas ķermenī.

Uzturs un svars

Kad mēģinaju notievēt pirms pāris gadiem, tad ļoti disciplinēju sevi ēšanā - pat maizi neēdu. Bet tagad atļaujos krietni vairāk kā vairums cilvēku. Tā ir tā labā lieta aktīviem cilvēkiem - var ēst saldumus, maizi, putras un citus labumus, kas man tik ļoti garšo. Protams, svaram sekoju līdzi regulāri, jo dažkārt, samazinoties slodzēm, es var ļoti ātri uzbaroties. Man tas svars klāt pienāk ļoti viegli, jo vielmaiņa ir diezgan jūtīga. 

Pašlaik esmu atradis savu ideālo kaujas svaru - zem 64kg. Tas gan ir ļoti tuvu apakšējam ĶMI, bet garo distanču skrējēji pat bieži palien zem šī sliekšņa. Svaru mēru vai nu rītos, kad nav nekas lieks ķermenī vai pēc treniņiem, lai zinātu, ka esmu pietiekami daudz uzņēmis šķidrumu. Piemēram, ja treniņā zaudējat vairāk kā 1,5kg, tad zinat, ka neesat pietiekami labi uzņēmis šķidrumu. 

Dažādīgi treniņi

Protams, ja gribat skriet ātrāk un tālāk, tad ir jāskrien, nevis jācilā svari vai jābrauc ar riteni. Daudzi man nepiekritīs, bet esmu veicis eksperimentus un zinu, ka ar aerobiku (DCH studijā, piemēram) vai riteņbraukšanu nevar sasniegt pietiekamu progresu. Tāpēc "dažādi treniņi" nozīmē, ka tā tāpat ir tikai skriešana, bet dažādos ātrumos un attālumos. 

Šogad 95% treniņos skrienu (neskaitot to, ka ar riteni aizminos uz darbu un mājās), bet pārējie 5% ir muskuļu staipīšana un "core" muskuļu nostiprināšana. Tas viss tikai tāpēc, lai samazinātu traumu risku.

Šogad vairāk taustos, kas man patīk un kas nē. Kā jau visi, dalu savus treniņa ciklus nedēļā, kur parasti aizvadu 6-7 treniņus, kur 3, retāk 4, ir smagāki treniņi. Nedēļas nogalēs parasti skrienu "garo" traniņu vismaz 20km, kur temps nav augsts, bet nav arī lēns. Nedēļas vidū ir intervāla treniņi, kas arī ir dažādi, un tad ir arī tempa treniņi, kur skrienu noteiktu distances garumu noteiktā tempā, kas ļoti imitē sacensības. Pa vidu tiem ir "vieglās" paskriešanas, kas ir ar mērķi viegli izkustēties un atjaunoties. Kopēja kilometrāža nedēļā šogad ir bijusi no 70 - 100+ km, kas priekš amatieri ir pilnībā pietiekami, manuprāt.

Atbalsts

Laikam šī ir pati svarīgākā daļa - atbalsts no sieviņas - Kristīnes. Šogad manam fanu pulkam pievienojās arī meitiņa - Elziņa.

Kopsavilkums

Veselības pārbaudes, sporta laboratorija, dažādoti treniņi visi ir ar mērķi samazināt traumu risku un uzlabot, ne bojāt savu veselības stāvokli. Vienmēr esmu uzskatījis, ka darot kaut ko neplānveidīgi, ir lielas iespējas nodarīt skādi.

Parasti nostādu mērķi, kādu rezultātu gribu sasniegt noteiktās sacensībās un treniņos uz to arī strādāju. Pats galvenais ir samazināt traumu risku, nepārpūlēties un izklaidēties. Varu godīgi teikt, ka šogad man tas ir izdevies ar pāris nelielām nepilnībām. 

Ievads

Mērķis

Jāsāk ar mērķi šim "projektam", ja nu gadījumā kāds no malas nejauši izlasa: "Mans emuārs/blogs paredzēts piezīmju veikšanai par treniņiem un sacensībām skriešanā."

Uzreiz gribu teikt, ka neesmu ne profesionāls skrējējs, ne ar profesionālu attieksmi, bet gan kā lielums daļa, piemēram, VSK Noskrien.lv kluba biedri, birojā strādājošs cilvēks, kurš grib nedaudz izkustēties. Mani mērķi nav saistīti ne ar sacensībām, ne olimpiādi, bet gan savu mērķu/rezultlātu sasniegšana garo distanču skriešanā. Un tam nav sakars ar nepilnvērtības kompleksu, bet gan ar to, ka skriešana bija, ir un būs tikai mans hobijs, kurš vienlaicīgi arī uzlabo veselību un garastāvokli.

Galvenais par ko šeit rakstīšu ir manas izjūtas treniņos, par treniņa procesu, sacensībām un izjūtām tajās. Tas būs ar domu, ka vēlāk varēšu atgriezties un papētīt gan kļūdas, gan pagremdēties atmiņās par pagātnes "sasniegumiem". Pašlaik visas piezīmes veicu Endomondo lietotnē, bet tur ļoti neērti pārskatīt, ja gribu ko garāku uzrakstīt.

Kā viss sākās?

Jaunības gadi

Atgriežoties jaunības gados, kad vēl mācījos vidusskolā, biju diezgan aktīvs, bet skriešana man nenormāli riebās (kā jau lielai daļai skolēnu tajā laikā). Nebiju apveltīts ar nekādiem fiziskiem dotumiem, bet sportā atzīmes bija labas un teicamas. Papildus tam, hobija līmenī spēlēju zāles volejbolu un nodarbojos ar smagatlētiku - arī tikai hobija līmenī, bet plānveidīgi.

Sliktie paradumi un depresija

Kad sāku mācīties augstskolā 2006. gadā, palaidos. Ātri pieņēmos svarā pa 25kg (gada laikā). Augstskolā it kā spēlēju volejbolu, bet nu tur līmenis bija zems. Pat sverot 95kg, spēlēju labāk par lielāko daļu audzēkņu.

Pirms 3 gadiem (2011. gada rudenī) es svēru ap 100kg (diemžēl precīzu datu nav). Studēju pēdējā kursā RTU maģistratūrā IT programmā, paralēli tam arī strādāju. Biju nesen aprecējies. Skolā gāja labi, biju viens no labākajiem studentiem, darbā strauji attīstīju savas programmēšanas prasmes. Man vajadzēja būt laimīgam, bet man bija depresija. Tad nāca apskaidrība, ka tieši liekais svars, sliktā pašsajūta, nepārāk spīdošais veselības stāvoklis 23 gadu vecumā un, protams, milzīgie kompleksi un aizvainojums par visu bija tas, kas man izraisa depresiju.

2011. gada vasara

Teikšu, kā ir, ka visu tikai pastiprināja arī draugu nedaudz pavilkšana uz zoba. Ikdienā mani saukāja par "bumbuli" (papildus tam klāt klasiskie - "resnais" utt) un tas man nešķita pieņemami, jo biju taču pieaudzis, precējies un praktiski ar maģistra grādu rokā.

Papildus neveselīgai ēšanai un nesportošanai klāt bija regulāra alkohola lietošana un neregulāra-regulāri smēķēšana (tusiņos).

Tā kā esmu diezgan mērķtiecīgs cilvēks, pēc veiksmīga Maģistra grāda aizstāvēšanas (10, sarkanais diploms un labākā vidējā atzīme kursā), izvirzīju mērķi nomest lieko svaru un atsākt fiziskas aktivitātes.

2012. gada aprīlī, saderot ar draugu, pilnībā atmetu smēķēšanu. 2012. gada rudenī jau mans ĶMI indeks bija normas robežās - svars zem 80kg (mans augums 179cm(. Papildus veselīgākai ēšanai, protams, atsāku arī fiziskas aktivitātes - pludmales volejbols, skrituļslidošana un arī nedaudz (2 līdz 3km) katru trešo dienu paskrēju. Svaru nomest nemaz nebija tik sarežģīti, kā biju iedomājies - galvenais kāpt uz svariem katru dienu un katru nedēļu nolikt mērķi - 0.5kg. Uzreiz varu godīgi teikt, ka skriešanā kaut ko sasniegt un uztrenēt noteikti ir daudz reizes grūtāk.

Domas par skriešanas sacensībām

Tā nu 2012. gadā ikdienā papildus volejbolam (trenējos Minusas volejbola skolā un ar dažiem doma biedriem regulāri arī paši spēlējām), uzskrēju. Īpaši vairāk pa 4km noskriet nevarēju un pat tas nebija īpaši viegli. 

Tad 2012. gada Jūlijā manīju, ka ir tāds Nike Riga Run - labdarības pasākums, kurā cilvēki piedalās labu mērķu labā. 10km noskrējis nebiju, pat 5km nebiju. Doma bija, ka jāpiedalās, bet augustā noskrienot 5km un, gandrīz apvemjoties aiz pārpūlēs, sapratu, ka togad nespīd. 

Vēlāk 2012. gada rudenī, apmeklējot DCH Studiju, krietni uzlaboju savu fizisko sagatavotību un spēju jau pieveikt 10 un vairāk km vienā piegājienā. Tad nāca Jaunā gada apņemšanās - noskriet Nordea Rīgas maratona pusmaratona distanci. Biju saņēmis sievas atbalstu un viņa ticēja, ka to spēšu. 

Biķernieku pusmaratons

Gatavojoties Nordea, krājot arī iesācējam normālu kilometra bāzi (ap 1000km bija mērķis), bija doma, ka vajag noskriet kaut kur testa pusmaratonu sacencību režīmā, jo treniņos jau bija sanācis šādu distanci pieveikt. Tā uzdūros Skrien Latvija seriālam un mājas trasi arī izvēlēju par savu pirmo oficiālo pusmaratonu. 

Gatavojoties, biju apmeklējis Sporta laboratoriju . Tur man apstiprināja, ka sportiskā forma ir laba un skriet pusmaratonu varu droši ar pulsu 170. Tā nu mēģinot iekļauties noteiktajā pulsā, pieveicu 21.098km - 1:44:28, kas man likās nereāls ātrums, jo temps taču zem 5:00 min/km .

Pirms un pēc bilde Biķernieku pusmaratonā 2013. gada aprīlis

"Apetīte rodas ēdot". Nolēmu, ka tas būs mans hobijs arī turpmāk. Tas noteikti ir arī labs veids, kā saglabāt labu fizisko formu un dzīvesprieku.

Līdz šim - 2014. gada rudenim

Esmu noskrējis 11 pusmaratonus, un vēl regulāri uzskrienu 5km un 10km distances, ieskaitot arī stadionā. Tā kā īpaša talanta skriešanā nav, tad nu skaidrs, ka vislabāk relatīvi man veicas garākā distancē, jo izturību manā vecumā tomēr var vieglāk uztrenēt, nekā ātrumu. 

Personal bests

Pusmaratons - 1:23:21 (19.10.2014, Ozolniekos, Ozolnieku pusmaratons)

10km šoseja - 38:50 (27.09.2014, Mežaparkā, LSC)

5km šoseja - 18:48 (23.05.2014, Mežaparkā, LSC)