Ievads

Mērķis

Jāsāk ar mērķi šim "projektam", ja nu gadījumā kāds no malas nejauši izlasa: "Mans emuārs/blogs paredzēts piezīmju veikšanai par treniņiem un sacensībām skriešanā."

Uzreiz gribu teikt, ka neesmu ne profesionāls skrējējs, ne ar profesionālu attieksmi, bet gan kā lielums daļa, piemēram, VSK Noskrien.lv kluba biedri, birojā strādājošs cilvēks, kurš grib nedaudz izkustēties. Mani mērķi nav saistīti ne ar sacensībām, ne olimpiādi, bet gan savu mērķu/rezultlātu sasniegšana garo distanču skriešanā. Un tam nav sakars ar nepilnvērtības kompleksu, bet gan ar to, ka skriešana bija, ir un būs tikai mans hobijs, kurš vienlaicīgi arī uzlabo veselību un garastāvokli.

Galvenais par ko šeit rakstīšu ir manas izjūtas treniņos, par treniņa procesu, sacensībām un izjūtām tajās. Tas būs ar domu, ka vēlāk varēšu atgriezties un papētīt gan kļūdas, gan pagremdēties atmiņās par pagātnes "sasniegumiem". Pašlaik visas piezīmes veicu Endomondo lietotnē, bet tur ļoti neērti pārskatīt, ja gribu ko garāku uzrakstīt.

Kā viss sākās?

Jaunības gadi

Atgriežoties jaunības gados, kad vēl mācījos vidusskolā, biju diezgan aktīvs, bet skriešana man nenormāli riebās (kā jau lielai daļai skolēnu tajā laikā). Nebiju apveltīts ar nekādiem fiziskiem dotumiem, bet sportā atzīmes bija labas un teicamas. Papildus tam, hobija līmenī spēlēju zāles volejbolu un nodarbojos ar smagatlētiku - arī tikai hobija līmenī, bet plānveidīgi.

Sliktie paradumi un depresija

Kad sāku mācīties augstskolā 2006. gadā, palaidos. Ātri pieņēmos svarā pa 25kg (gada laikā). Augstskolā it kā spēlēju volejbolu, bet nu tur līmenis bija zems. Pat sverot 95kg, spēlēju labāk par lielāko daļu audzēkņu.

Pirms 3 gadiem (2011. gada rudenī) es svēru ap 100kg (diemžēl precīzu datu nav). Studēju pēdējā kursā RTU maģistratūrā IT programmā, paralēli tam arī strādāju. Biju nesen aprecējies. Skolā gāja labi, biju viens no labākajiem studentiem, darbā strauji attīstīju savas programmēšanas prasmes. Man vajadzēja būt laimīgam, bet man bija depresija. Tad nāca apskaidrība, ka tieši liekais svars, sliktā pašsajūta, nepārāk spīdošais veselības stāvoklis 23 gadu vecumā un, protams, milzīgie kompleksi un aizvainojums par visu bija tas, kas man izraisa depresiju.

2011. gada vasara

Teikšu, kā ir, ka visu tikai pastiprināja arī draugu nedaudz pavilkšana uz zoba. Ikdienā mani saukāja par "bumbuli" (papildus tam klāt klasiskie - "resnais" utt) un tas man nešķita pieņemami, jo biju taču pieaudzis, precējies un praktiski ar maģistra grādu rokā.

Papildus neveselīgai ēšanai un nesportošanai klāt bija regulāra alkohola lietošana un neregulāra-regulāri smēķēšana (tusiņos).

Tā kā esmu diezgan mērķtiecīgs cilvēks, pēc veiksmīga Maģistra grāda aizstāvēšanas (10, sarkanais diploms un labākā vidējā atzīme kursā), izvirzīju mērķi nomest lieko svaru un atsākt fiziskas aktivitātes.

2012. gada aprīlī, saderot ar draugu, pilnībā atmetu smēķēšanu. 2012. gada rudenī jau mans ĶMI indeks bija normas robežās - svars zem 80kg (mans augums 179cm(. Papildus veselīgākai ēšanai, protams, atsāku arī fiziskas aktivitātes - pludmales volejbols, skrituļslidošana un arī nedaudz (2 līdz 3km) katru trešo dienu paskrēju. Svaru nomest nemaz nebija tik sarežģīti, kā biju iedomājies - galvenais kāpt uz svariem katru dienu un katru nedēļu nolikt mērķi - 0.5kg. Uzreiz varu godīgi teikt, ka skriešanā kaut ko sasniegt un uztrenēt noteikti ir daudz reizes grūtāk.

Domas par skriešanas sacensībām

Tā nu 2012. gadā ikdienā papildus volejbolam (trenējos Minusas volejbola skolā un ar dažiem doma biedriem regulāri arī paši spēlējām), uzskrēju. Īpaši vairāk pa 4km noskriet nevarēju un pat tas nebija īpaši viegli. 

Tad 2012. gada Jūlijā manīju, ka ir tāds Nike Riga Run - labdarības pasākums, kurā cilvēki piedalās labu mērķu labā. 10km noskrējis nebiju, pat 5km nebiju. Doma bija, ka jāpiedalās, bet augustā noskrienot 5km un, gandrīz apvemjoties aiz pārpūlēs, sapratu, ka togad nespīd. 

Vēlāk 2012. gada rudenī, apmeklējot DCH Studiju, krietni uzlaboju savu fizisko sagatavotību un spēju jau pieveikt 10 un vairāk km vienā piegājienā. Tad nāca Jaunā gada apņemšanās - noskriet Nordea Rīgas maratona pusmaratona distanci. Biju saņēmis sievas atbalstu un viņa ticēja, ka to spēšu. 

Biķernieku pusmaratons

Gatavojoties Nordea, krājot arī iesācējam normālu kilometra bāzi (ap 1000km bija mērķis), bija doma, ka vajag noskriet kaut kur testa pusmaratonu sacencību režīmā, jo treniņos jau bija sanācis šādu distanci pieveikt. Tā uzdūros Skrien Latvija seriālam un mājas trasi arī izvēlēju par savu pirmo oficiālo pusmaratonu. 

Gatavojoties, biju apmeklējis Sporta laboratoriju . Tur man apstiprināja, ka sportiskā forma ir laba un skriet pusmaratonu varu droši ar pulsu 170. Tā nu mēģinot iekļauties noteiktajā pulsā, pieveicu 21.098km - 1:44:28, kas man likās nereāls ātrums, jo temps taču zem 5:00 min/km .

Pirms un pēc bilde Biķernieku pusmaratonā 2013. gada aprīlis

"Apetīte rodas ēdot". Nolēmu, ka tas būs mans hobijs arī turpmāk. Tas noteikti ir arī labs veids, kā saglabāt labu fizisko formu un dzīvesprieku.

Līdz šim - 2014. gada rudenim

Esmu noskrējis 11 pusmaratonus, un vēl regulāri uzskrienu 5km un 10km distances, ieskaitot arī stadionā. Tā kā īpaša talanta skriešanā nav, tad nu skaidrs, ka vislabāk relatīvi man veicas garākā distancē, jo izturību manā vecumā tomēr var vieglāk uztrenēt, nekā ātrumu. 

Personal bests

Pusmaratons - 1:23:21 (19.10.2014, Ozolniekos, Ozolnieku pusmaratons)

10km šoseja - 38:50 (27.09.2014, Mežaparkā, LSC)

5km šoseja - 18:48 (23.05.2014, Mežaparkā, LSC)