Pēdējais pusmaratons 2014. gadā - Ozolniekos

Šogad biju izlēmis, ka, ja jutīšos labi un nebūs nekādu veselības šķēršļu, pēdejo pusmaratonu skriešu 19. oktobrī Ozolniekos, kas ir nedēļu pēc noslēdzošā Skrien Latvija posma Siguldā. Gadu iepriekš sezonu noslēdzu jau septembra beigās un strauji palaidu formu, bet šogad izlēmu vēl uzskriet mačos oktobrī, jo uz rudeni forma bija laba un arī laikapstākļi bija daudz maz pateicīgi.

Pirms

Siguldā noskrēju labi un uzstādīju labu rezultātu - 1:24:17, bet jutu, ka vēl ir rezervīte 2014. gadā. Tāpēc uzstādīju mērķi vēl uzlabot rezultātu un pacīnīties par pirmo desmitnieku atsevišķās sacensībās.

Ozolnieku pusmaratons gan ir zemāks kategorijas mačs nekā Skrien Latvija posmi (Kristīne mēdz teikt - sētas mači), bet tas nepadara skriešanu vieglāku. Tieši otrādi - skriet ir grūtāk, jo biežāk sanāk skriet vienam.

Laikapstākļu prognozes nebija labas - solīja lietu, vēju un aukstumu. No sportsdirect bija atnākusi jaunā forma, ieskaitot arī pusgaros šortus, kas tomēr ļauj skriet brīvi, bet ir arī siltāk kā īsajos. Izlēmu nevilkt garo kreklu, bet tikai garās rokas, jo tomēr nemīlu uzkarst skrienot. 

Aukstais rīts

Pirmais šoks bija jau no rīta - pretēji saulainajai sestdienai, svētdienas rīts bija dzestrs, vējains un lietains, bet galvenais, ka "feels like" bija mīnus grādos. Aizbraucot līdz Ozolniekiem, bija grūti pat pēc numura aiziet. Sēdēju siltajā mašīnā kopā ar Kristīni un Elziņu un mēģināju piespiest sevi izvilkties ārā iesildīties. Vispār tas bija svarīgi, jo nezināju, kur ir starts (kaut kur mežā) un gribēju izpētīt nemarķēto trases posmu. 

Trasē

Tikai 100 skrējēji devās trasē. Daži bija palikuši arī mājās, jo laikapstākļi nebija pateicīgi. Sākums diezgan ātrs, jo gribēju ātrāk uzsilt, lai ieietu ritmā. Līderu grupa atrāvās ar leģendāro Valdi Ņilovu priekšgalā. Vēl neesmu tik labs skrējējs, lai skrietu tādā tempā. Atradās vēl 2 skrējēji, kuri labrāt turējās manā tempā - nedaudz virs 15km/h. 

Ozolniekos kopā paredzēts skriet 4 apļus, kura garums - nepilni 5km, bet starts bija 1,2km pirms starta, tāpēc finiša līnija skrienot jāšķērso 4 reizes. Skriešana jau no sākuma nelikās īpaši viegla, jo aukstais vējšs un lietus neļāva normāli elpot un kāju muskuļi nedaudz rāvās čokurā. Visnepatīkamākā trases daļa bija nepilnus 1km apļā posms - grants ceļš, kurš lietus laikā bija kļuvis mīksts un dubļains. Tur arī panācām 5km skrējējus un sākās līkumošana. Vēl pārsteidza tas, ka trase nebija marķēta vispār, un bija grūti saprast, kur uz Rīgas ielas bija jānogriežas. Daži skrējēji sūdzējās, ka esot pat paskrējuši garām. Pirms pirmā apļa beigām biju iegājis ritmā un skrējās jau krietni vieglāk. 

Sacensībās biju pieradis vismaz reizi 5km padzerties, bet šoreiz nebija ūdens un bija palikusi tikai tēja. It kā 5km skrējēji visu bija izdzēruši. Tā kā nebija karsts, tad tik ļoti par to nesatraucos. Viens no diviem līdzskrējējiem jau kaut kur bija pazudis un otrajā aplī bijām palikuši divatā, bet jutu viņa smago elpu un jutu, ka līdz galam šādā tempā viņš nenoturēs. Skrējējs arī regulāri skatījās hronometrā - tātad mēģināja nesamazināt tempu. 

Izskatos sliktāk kā līdzskrējējs, bet tas vairāk aukstuma iespaidā

Otrais aplis šķita visvieglākais un ātri pagāja, bet jutu, ka daudz spēka paliek uz dubļainā ceļa. Lietus nerimās un biju ļoti izmircis, tāpēc sāka palikt vēsi. Izlēmu paņemt silto tēju pirms devos trešajā aplī, kas nedaudz uzmundrināja. Trešā apļa sākumā, pēc tējas dzeršanas, atkal panācu kompaņonu, bet jutu, ka enerģija viņam iet uz beigām un pēkšņi strauji kritās temps. Paliku viens un tālāk bija jāķer rokā kāds cits skrējējs, lai būtu mērķis. Uz grants ceļa viens satiktais skrējējs uzjautāja - vai priekšā vēl ir daudz skrējēju. Noteikti bija cerējis, ka varēs pacīnīties par medaļām. Zināju, ka priekšā ir apmēram pluss-mīnuss 10 skrējēji. Želeju apēdu tieši šajā pormā.

Nu jau viens trešā apļa beigās

Pirms ceturtā apļa bija cerība kāpināt tempu, jo likās ka ir vēl spēks, bet pretēji tam, nācās to samazināt, jo smagi sāka durt labajā sānā. Zināju, ka jāskrien vēl nepilni 5km. Cerēju, ka sāpes atlaidīs, bet diemžēl tās tikai pieauga. Uz grants ceļa jau skrēju tuvāk tempam, kas atbilst 1:30 pusmaratonam. Pēdējie 2 km bija ļoti mokoši un skrēju bļaujot, jo nevarēju paelpot. Pieļauju, ka tas saistīts ar to, ka aukstumā pulss bija zemāks, nekā organismam nepieciešams, un kādam no iekšējiem orgāniem vienkārši pietrūka skābeklis. Tā man nekad nebija bijis.

Pēdējā kilometrā biju vēl stabili astotatajā vietā, bet nācās palaist garām 2 skrējējus. Kad 200 metrus pirms finiša pamanīju, ka tulīt vēl viens mani apdzīs, saņēmos un uzskrēju sprintiņu.

Tieši pirms finiša līnijas, jau aizbēdzis no 11. vietas

Tā nu finišēju 10. vietā ar rezultātu 1:23:21, kas tagad ir mans personiskais rekords pusmaratonā. Jāsaka, ka neliels rūgtums par pēdējo apli, jo zināju, ka rezultāts varēja būt vēl labāks.

Mēģinu nomierināt sānu un vienlaicīgi saņemu medaļu