Salaspils pusīte jeb pirmais DNF

Maija sākumā jau biju nolēmis, ka skriešu jauniezveidotajā Salaspils pusmaratonā, kas gan ir tikai divas nedēļas pēc Lattelecom Rīgas maratona. Vairāk gan tas bija kā atkāpšanās plāns, ja LRM tomēr neizdodas izskriet no 1:20.

Sasteigtā atgriešanās treniņos pēc LRM

Ļoti veiksmīgs izdevās starts LRM un izdevās sasniegt mērķi - izskriet no 1:20. Pēc finiša jutos tik labi, ka jau biju izlēmis - Salaspilī arī noteikti skriešu. Varbūt tas bija emociju iespaidā, varbūt tieši tad biju vislabākajā fiziskajā formā, bet pēc pusmaratona baigo nogurumu kājās nejutu. Divas dienas paskrēju ļoti mierīgā režīmā, tikai pāris kilometrus zemā intensitātē. Problēmas sākās, kad trešajā dienā izdomāju uzskriet intervālus - pārpūlēju gūžas locītavu un sāpes nepazuda gandrīz nedēļu. Tā kā sāpes nešķita nopietnas, tad ar nelielām mocībām noskrēju arī 8km tempa treniņu, kurā galīgi nejutos svaigs. Klāt pieliekot vēl ļoti samocīto garo treniņu svētdien - sanāk ļoti neveiksmīga treniņu nedēļa ar pārforsētiem atslēgas treniņiem. 

Papildus tam, tā kā mērķis jau bija sasniegts, palaidos režīmā. Personīgā skrējēju diēta tika mesta pie malas un tika veiksmīgi uzņemti lieki 1.5 - 2 kilogrammi. Par to neuztraucos, jo tomēr biju sapratis, ka Salaspils trases reliefs ir ļoti līdzens (es gan nesaprotu, kāpēc to tā biju pieņēmis). 

Pēdējā nedēļā, protams, pārāk aktīvus treniņus netaisīju. Trešdien noskrienot ātrumus, atgriezās sāpes labās kājas augšstilbā, bet tas gan nav vairs nekas īpašs, jo kad neesmu labākajā formā, tad sāpes tur parādās regulāri pēc ātruma darbiem. Pārējās dienās mēģināju neforsēt.

Grūtais sākums

Šoreiz pirmssacensību rituāls bija ideāls - izgulējies, paēdis, atpūties, nokļūstam laikā utt. Neko vairāk gandrīz nevar vēlēties. Bet jau uzreiz sajutu - spēcīga saule un manam jūtīgajam ķermenim tas nepatīk. Iesildoties palika ļoti silti un pat biju pamatīgi iesvīdis. Startēju no pirmajām rindām, bet daudzi mani tieši konkurenti strauji uzņēma tempu un aizskrēja tālu priekšā. Lai arī gribēju, bet līdzi turēt nespēju un paliku relatīvi viens, jo pārējie tempu ar laiku pamatīgi nometa. 

Pirms starta ar Elziņu

Trasi nebiju pētījis, tāpēc pirmais aplis bija īpaši garšs. Par ļoti lielu pārsteigumu man trase likās daudz sarežģītāka nekā biju iedomājis - kalnaina un ar asiem līkumiem. Pats nepatīkamākais pārsteigums, ņemot vērā silto laiku un tiešo sauli, bija tikai viens dzeršanas punkts, kas priekš manis ir krietni par maz tādos laikapstākļos. Apļa beigās jau biju izslāpis. Tieši tad arī sāku just, ka labā kāja nestrādā īsti ritīgi - nelielas sāpes cirksnī un apakšstilbā. 

Sāpes un lēmums izstāties

Došanās otrajā aplī

Otrajā aplī sapratu, ka šoreiz visdrīzāk nefinišēšu. Ātrums sāka pazust apmēram pie 7. kilometra atzīmes. Īsti nezināju kurā vietā esmu tajā brīdī, bet zināju, ka tālu no sešinieka neesmu. Turpināju skriet līdz apļa beigām, kur man bija jāsaņem želeja no atbalstītājām - sieviņas un meitiņas. Tad jau apstājos, lai izstātos, jo sāpes bija ļoti dīvainas - it kā paciešamas, bet tomēr nepatīkamas. Nedaudz aprunājoties, Kristīne mani informēja, ka esmu 7. vietā un es sapratu, ka vismaz viens no priekšā esošajiem skrējējiem man ir pa zobam. Tad tomēr izlēmu vēl atsākt skriet, bet vēlāk sapratu, ka tā ir kļūda. Lēnākā solī pabeidzu trešo apli un tad arī izstājos. 

Secinājumi

Lai arī pārstāvu skriešanas klubu VSK Noskrien, pa īstam tā nav mana filozofija - noskriet. Ja skrien sacensībās, tad uzskatu, ka ir jāskrien tuvu 100%, lai cīnītos par rezultātu. Tā kā sapratu, ka sešinieks man var izmaksāt pārāk dārgi (veselības ziņā), tad skriet un mocīt kāju tālāk vienkārši nebija jēgas. 

Lēmums noteikti bija pareizs, bet novēlots. Vispareizākais būtu bijis jau laicīgi sazināties ar organizatoriem un samazināt distanci par pusi. Tad visdrīzāk būtu bijis trijniekā un pat ieguvis naudas balvu. No kļūdām mācīšos.

Lattelecom Rīgas maratons - pusīte zem 1:20

Tik nopietni un mērķtiecīgi kā uz šīm sacensībām, nebiju vēl gatavojies uz nevieniem mačiem. Jau martā biju izlēmis, ka pirmo pusmaratonu uz 100% skriešu tieši 17. maijā Rīgā. Līdz ar to pēdējās nopietnās sacensības man bija 10000m stadionā, kas tomēr arī vairāk vai mazāk bija treniņa nolūkos.

Sagatavošanās posms

Tā kā galvenais mērķis bija izskriet no 1:20, tad arī visi starti un treniņi līdz tam tika pakārtoti tam. Pats galvenais, ka gatavošanās posmās iztiku bez savainojumiem un arī nebija neviens neizdevies tā saucamais atslēgas treniņš (tempa, intervāli vai garais). Bija grūtāki posmi, kad bija arī sakrājies nogurums, bet pārsvarā skriešanas treniņi vairāk bijusi kā rotaļa. 

Uzskrēju arī Biķernieku pusmaratonā, bet tā kā zināju, ka vēl nebūšu labākajā formā, tad izlēmu sevi nosacīti bremzēt un tomēr skriet lēnāk nekā spēju. Tas arī veiksmīgi izdevās, pirmos 3 apļus palīdzot Andrejam Līcim (vai arī viņš palīdzēja man). Lai gan tas bija mans PB (1:22:56), nekāda sajūsma par to nebija, jo pēc finiša kājas bija īpaši smagas. Visdrīzāk bija sakrājies nogurums, jo speciālu atpūtu netaisīju pirms sacensībām, bet tāpat tas pārliecību nedeva.

Pēdējais aplis Biķernieku pusītē

Vēl nedēļu pirms Lattelecom svētkiem, uzskrēju arī Mežaparkā 15km distanci LSC sacensību ietvaros, kur bez baigās piepūles izcīnīju 2. vietu aiz Valda Ņilova. Jāatzīst, ka tieši šīs sacensības deva vajadzīgo pārliecību.

Finišs mežaparkā 2. vietā

Negulēta nakts un nepilnīgā iesildīšanās

Pēdējā nedēļa bija paredzēta vairāk atjaunošanās un atpūtai. Lai arī vairākas naktis biju kārtīgi izgulējies, bet tieši pēdējā naktī uznāca manrāža, un aizmigt izdevās tikai 3 saraustītas stundas. Kad modinātājs nozvanīja 6:00, biju nopietni apsvēris necelties, bet, paldies mīļajai sieviņai, kas mani nomierināja. Cēlos, nomazgājos, izstaipījos un pirmo reizi vedām meitiņu trolejbusā. Nepilnīgais miegs atgādināja arī iesildīšanās procesā - bija pagrūti iekustināt organismu. Parasti pirms startēju, uzskrienu 2-3km, iesildot visu ķermeni un sirdi, tad izstaipos kārtīgi un tad uzskrienu sprintiņus, kas kārtīgi izkustina kājas. Šoreiz sanāca tikai 2.5km un tad 15min stāvēju rindā uz tualetēm. Kad pārvilku botes un kreklu, bija jau jādodas uz koridoru. Nedaudz pastaipījos koridorā, bet lielās masas to liedza kvalitatīvi izdarīt. 

Lēnais sākums

Jau krietnu laiku pirms pusītes, biju sarunājis ar Gati Štulbergu, ka skriesim kopā un palīdzēsim viens otram. Pēc pirmajiem 3km uz vanšu tilta panācām vienu grupiņu ar treneri. Cik varēju noprast, visi arī gāja uz rezultātu, tāpēc izlēmu turēties ar grupu, lai vieglāk - tā teikt atsēdēt. Treneris pie 5km atzīmes deva nepareizu informāciju par laiku (man bija savs GPS). Sarēķina, ka no mērķa iepaliekam par 15 sekundēm. Atgriežoties uz vanšu tilta, bijām palikuši tikai trijatā. Gatis jau bija iepalicis. Pēc brīža noķērām lietuviešu skrējēju un pēc pagrieziena atpakaļ uz centru jau skrējām četratā. Jutu, ka ilgi līdzskrējēji neizturēs, tāpēc izgāju vadībā un sāku kontrolēt tempu - protams, tādu, kādu vajag man. Ātri vien, jau bijām divatā ar lietuvieti. Pie 10km atzīmes sarēķināju, ka atpaliekam apmēram par 40 sekundēm un bija domas, ka būs grūti sasniegt mērķi. 

Pēc vanšu tilta vēl kopā ar lietuvieti

 Tālāk jau trases interesantākā daļa - kultūras kilometrs. Tieši pirms pagrieziena uz Brīvības pieminekli, pamanu atbalstītājus un to, ka meitiņa smaida, skatoties manā virzienā. Emociju iespaidā, skriešana palika gaužām viegla. Pie 13. kilometra saņēmu želeju un to nācās ēst tieši tad, kad skrēju pa vecrīgas bruģi. Tas ļoti izsita no ritma un bija bažas, ka tālāk nebūs viegli, bet tomēr uz krasta ielas atguvu ātrumu. Tālāk noķēru vienu pusmaratonistu, kurš arī mērķēja skriet uz 1:20, bet pie 15. kilometra atzīmes, konstatējām, ka atpalieku vairāk kā 30 sekundes. Ja godīgi, tad vairs ticības nebija, ka paskriešu zem 1:20. Tomēr spēks bija daudz un arī kājas vēl bija ļoti labā stāvoklī, tāpēc mēģināju pierunāt līdzskrējēju izturēt pretvēju un atpakaļceļā spiest cik var, bet diemžēl arī viņš iepalika. Pēc pagrieziena īsti nezinu, kas notika, bet ieslēdzās nākamais ātrums un atvērās otrā elpa. Skrēju, neskatoties GPS un noķēru vēl 2 skrējējus priekšā. Pretī skrienošo bars palika arvien biezāks un biezāks, līdz bija jau jūra, kamēr es biju praktiski viens savā joslā. Tā bija visvarenākā sajūta, kādu biju piedzīvojis, skrienot sacensībās. 

Izskrienot no akmens tilta, ieraudzīju pulksteni virs finiša un tas rādīja nedaudz pāri 1:19:20. Tad arī sapratu, ka 100m nu gan jau noskriešu 30 sekundēs. Ar bļāvienu šķērsoju finiša līniju, apsteidzot vēl vienu skrējēju. 

Finišs - 1:19:43

Labs darbiņš kas padarīts

Jāsaka, ka parasti pēc smagiem mačiem grūti ir atsildīties, pat paiet ir grūti, bet šoreiz ātri dabūju masāžu, safotogrāfējos ar meitiņu un nevarēju sagaidīt, kad došos atskriešanās kilometru. Tas bija vieglākais atsildīšanās kilometrs manā mūžā un es pat tad nezināju, ka esmu finišējis 28. vietā kopvērtējumā un 26. vietā savā vecuma grupā. 

Liela daļu elites skrējēji ir dievticīgi un vienmēr pasākas dievam pēc mačiem, kad viss izdodas. Es ticu savam ģimenes spēkam un ticu, ka bez viņiem es nekad neskrietu pusmaratonus, kur nu tādā ātrumā, tāpēc liels paldies manai mīļajai sieviņai Kristīnei un vispatiesākajai fanītei - manai meitiņai, Elziņai! 

Mans lielākais lepnus

Mans skatījums uz ultramaratoniem

Regulāri skrienu trešo gadu, bet mērķtiecīgi uz rezultātu trenējos otro. Šo gadu laikā gan no VSK Noskrien, gan ikdienā esmu iepazinis vairākus cilvēkus, kas ir veikuši vismaz vienu ultramaratonu. Lai arī visi esam dažādi, bet esmu novērojis viņos vienu kopīgu iezīmi - viņi visi vienmēr interesējas, kad pārējie sāks skriet, kad startēs maratonos, ultramaratonos utt. Šo iezīmi varētu raksturot kā pārliecību par skriešanu - "jo tālāk, jo labāk". Šī iemesla dēļ izlēmu izteikt savas domas. Galvenais vēlējos, lai tās nav nevienam personiski adresētas un tas noteikti tā nav.

Ultramaratonistus es neapbrīnoju tāpat, kā es neapbrīnoju resnāko cilvēku pasaulē, vai sievieti, kas stundas laikā izdzēra 7 litrus ar ūdeni un pēc tam nomira. Es drīzāk esmu pārsteigts, ka ir tik daudz cilvēku, kas šo kustību tik pārliecinoši aizstāv. Esmu izlasījis ultramaratonistu "bībeli" - "Dzimis, lai skrietu" un vēl dažādas grāmatas par skriešanu, bet tāpat nespēju rast atbildes uz jautājumu - kāpēc būtu kaut kas sev tāds jānodara.

Šeit noteikti daudziem radīsies atziņa - "Tu taču skrien tikai 3 gadus. Paies vēl pāris un rikšosi arī ultras". Ticiet man - Nē! Es skriešanā visvairāk mīlu, nevis skriet, bet skriet ātri un tās ir divas dažādas lietas. Es mīlu sacensības, progresu, skriet uz rezultātu, vietējos mačos cīnīties par augstām vietām, cīnīties ar konkurenci. Bet lai raksts nebūtu tikai par mani, es gribu arī pāris argumentus, kas mani tik ļoti biedē šajā kustībā.

Šo pāris gadu laikā esmu arī šo to izlasījis par skriešanu, vielmaiņu un esmu labāk iepazinis cilvēka uzbūvi. Īstenībā jau maratons ir tāda distance, kas jau vairs nav veselīga cilvēkam. Itsevišķi cilvēkam, kurš nopietni tai negatavojas. Un šeit nevar skaitīt: "3-4 reizes nedēļā paskrienu pa pāris desmit kilometriem". Lai maratons būtu izturams jūsu organismam, ir jāuzkrāj ļoti liela kilometrāža, praktiski jātrenējas katru dienu un organismam ir jāaudzē izturība pakāpeniski. Kenijieši, kuriem ir nenormāls talants garo distanču skriešanā, to dara gadiem, pirms skrien pirmo maratonu. Un viņi to dara skriešanai ideālos apstākļos.

Ultramaratonists moka sevi karstumā. 

Īstenībā ultramaratonus pārsvarā neviens nemaz neskrien, bet džogingo (jogging), jo skriet no vietas 250km var tikai retais. Pārsvarā ķermenis strādā ap aerobo slieksni un tātad muskoļos tiek piegādāts pietiekamā daudzumā skābeklis. Šādos apstākļos organisms spēj darbodies ļoti ļoti ilgi, jo neražojas laktāts. Līdz ar to, pat fiziski nemaz tik sagatavots cilvēks, spēj ļoti ilgi no vietas tipināt, jo organisms neraida signālu par to, ka ķermenim pakāpeniski tiek nodarīts liels ļaunums. Jo negatavāks ir skrējējs, jo lielāks postījums var tikt nodarīts. Diemžēl, grāmatas "Dzimis, lai skrietu" galvenais varonis arī mira tieši no šāda tipa skriešanas.

Problēma ir tā, ka vidējais ultramaratonists parasti nemaz pa īstam nav sevi sagatavojis šai distancei. Latvijas gargabalnieks Renārs Roze ir izveidojis kalkulatoru, kas pārbauda skrējēju gatavību distaincei - "Puse no Renča skaitļa". Vispār orģināli šī formula cēlusies no riteņbraukšanas, bet tāpat tā ir gana precīza, manuprāt. Piemēram, ja gribat skriet maratonu, tad 14 reizes ir jānoskrien vismaz 28km, lai varētu uzskatīt sevi par gatavu. Tas šķiet pat nedaudz par maz, jo labi skrējēji pakāpeniski audzē šo garo treniņu līdz pat pilnam maratonam. Tātad, lai noskrietu ultramaratonu, piemēram 250km, būtu 84 reizes jānoskrien vismaz 167km un drošvien arī šiem 167km būtu jārēķina sagatavotība pirms to uzsākat. Tas varbūt ir nedaudz pārspīlēts, bet principā gribu parādīt to, ka ķermeni nevar sagatavot tik nenormālām distancēm.

Bet tas pat nebūtu tik traki, ja "ultras" skrietu bijušie maratoniski, kas jau ir bijuši ilgadēji sportisti, kuriem ir pamatīga fiziskā bāze, bet tā nav. Praktiski neviens elites skrējējs neskrien ultramaratonus. To parasti dara cilvēki (protams, ir izņēmumi), kuriem nemaz nav tik augstas fiziskās spējas, kā augstas klases sportistiem. Atšķirība ir tā, ka augstas klases sportists ļoti labi pārzina savu ķermeni un viņš zina, ko šāda distance tam nodarīs. Parastam biroja darbiniekam tas ir jauns everests, kuru var sasniegt, nenoskrienot 200km neskaitāmas nedēļas no vietas.

Man gan šķiet, ka maratonistu būtu krietni mazāk, ja nebūtu sporta preču kompāniju, kas bīda šo kustību un neskaitāmie cilvēki, kas apbrīno un uzmundrina citus, kas skrien tālāk un tālāk. Tas ir bizness, un tur ir nauda. Man ļoti patīk tas, ka cilvēki priecājas par citiem, kas skrien maratonus vai tālāk, bet tas ir burbulis, manuprāt. Un jo vairāk maratoniski, jo paliek neinteresantāk. Tas vairs nav īpaši. Jāskrien tālāk, augstāk kalnos, tuksnesī, antarktīda, 365 maratoni gada laikā. Ultras ir šajā groziņā. Tas nav sports.

Man daudz lielāks izaicinājums liekas noskriet pusmaratonu vai 10km ātrāk un ātrāk, jo ne jau attālums nogalina, bet ātrums. Lai skrietu ātri, ir cītīgi, daudz un kvalitatīvi jātrenējas. Un ja gribat labākus rezultātus, vairāk jātrenējas, vairāk jāpielāgo ikdiena tam. Es ļoti labi zinu skriešanas ātrumus un apzinos, ka noskriet 10km 35 minūtēs ir daudzas reizes grūtāk sasniedzams mērķis kā noskriet maratonu 3stundās un 30minūtēs.

Mans vēstījums - pajautā sev pats pirms skrien maratonu, ultramaratonu - vai tu to dari sevis dēļ vai gribi citiem kaut ko pierādīt? 

LSC 10000m stadionā

Lai arī šogad galvenais mērķis ir viens - izkriet no 1:20 pusmaratonā, es noteikti turpināšu piedalīties dažādos mačos, kur jāskrien arī īsākas distances. Tieši tā iemesla dēļ, izvēlējos piedalīties arī LSC mačos, kas regulāri notiek Mežaparkā un Daugavas stadionā.

Mērķis - uzlabot PB 10000

Jau marta beigās biju iecerējis, ka šogad gribu uzlabot savu rezultātu 10000m, kas man bija ļoti zems. Tas arī radītu pārliecību par savu ātrumu un būtu vairāk skaidrs, kā ir skriet grupā šādā ātrumā. Mērķi uzstādīju - 37:30, kas ir apmēram mana pusmaratona tempā. Tā kā zināju, ka tikai pāris nedēļas būšu trenējies ārā, tāpēc zināju, ka tikai mēroju ceļu uz savu labāko formu.

Auksts vējš un ilgā gaidīšana

Jau no rīta bija diezgan nepatīkams ziemeļu vējš, kas vēl pieņēmās spēkā pirms starta. Tā kā bija pieteikušās ļoti daudz meitenes 400m skrējienam, startu nācās gaidīt 1,5h un muskuļi neatslābtu, iesildoties noskrēju vairāk kā 5km, kas, protams, ir nedaudz pat par daudz.

Ar mūžīgo konkurentu Gati

Cīņa par pozīciju

Gaidot uz starta līnījas, pamatīgi atdzisu, tāpēc 1km bija salīdzinoši lēns 3:47. Arī pārējie ātrie skrējēji iesāka ļoti gausi, bet tie, kas parasti nav līderi, aizskrēja priekšā, laikam cerot sasildīties.
Vienā no 100m taisnēm, bija pamatīgs ziemeļu pretvējš, tāpēc visu laiku meklēju kādu aiz kā pasēdēt vismaz sākumā. Gatis sākumā izvēlējās skriet nedaudz lēnāk, tāpēc iepalika. Pirmos 5000m veicu par 4 sekundēm lēnāk nekā biju plānojis, bet par to neuztraucos, jo zināju, ka pēdējos apļos šīs sekundes tiks nodedzinātas. Ap 15. apli Gatis, kāpinot tempu, jau bija panācis mani un mēs kopā noķērām priekš skrienošo skrējēju, izveidojot grupiņu. Kādus apļus 3 turējos aiz viņa, bet Gatis aiz manis, lai paslēptos aiz vēja, bet tomēr gribēju ievērot godīgu spēli, tāpēc piedāvājos paskriet pa priekšu.

Turu tempu grupai un apdzenam atpalicējus (57. numuru) pa apļiem

Jutu, ka Gatis arī sāk pagurt, bet negaidīju, ka tieši 3. skrējējs atkritīs no grupas, jo nejutu lielas paguruma pazīmes no viņa. Tā pēdējos 3 apļus ar Gati bijām divatā. Piedāvāju arī viņam paskriet pa priekšu, bet bija nojausma, ka pēdējos apļos neviens priekšā nelīdīs pirms laika. Tā kā biju tur, man bija jāmēģina taupīt enerģija, kā vien mācēju. Nedaudz kāpināju tempu, lai arī Gatim būtu jāiespringst. Man bija nojausma, ka Gatis savu uzbrukumu uzsāks jau pēdējā apļa sākumā, kā arī notika. Es viņu viegli palaidu garām un nemaz necīnījos, jo zināju, ka 100m būs jāskrien pamatīgā pretvējā. Viņš kāpināja tempu, bet es mēģināju noturēties aiz viņa. Ejot pēdējā līkumā, sapratu, ka man noteikti pietiks spēki vēl 100m sprintam un tāpēc izvēlējos par ārmalu skriet blakus Gatim, bet taisnē uzsākt spurtu. Arī šoreiz finišu sasniedzu ātrāk Gata, 5. vietā ar rezultātu 37:02, pārliecinoši izpildot mērķi.

Sēru vēsts

Ļoti aizraujošs mačs bija, bet pēc finiša sapratu, ka vienam no skrējējiem bija palicis slikti un viņš atradās guļus zālienā. Vairāki cilvēki jau sniedza palīdzību un bija izsaukta ātrā palīdzība. Pēc pāris dienām uzzināju, ka skrējējs miris slimnīcā un viņš bija tikai 31 gadu vecs. Izsaku visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem!