Vpils pusīte kā elites skrējējam

Jau gada sākumā nebija šaubu, ka Ventspilī skriešu pusmaratonu - ātra trase, lieliska organizēšana, lieliska atmosfēra. 

Lēnā atkopšanās no traumas

Biju saņēmis mācību, ka ar traumu startēt nedrīkst, tāpēc vienu brīdi biju pat ļoti skeptisks par iziešanu uz startu 21. jūnijā. Apmeklēju fizioterapeitu, kurš ļoti palīdzēja gan ar gurnu, gan nu jau mūžīgajām sāpēm muskulī. Sāpes gan jutu pirms, gan pēc, jo šķiet ir vajadzīgs ilgāks laiks. Tā iemesla dēļ ātruma treniņus veicu ļoti piesardzīgi, neskrēju ar maksimālo spēku. 

Pēdējās 2 treniņa nedēļās izdevās katrā noskriet pa 100km, kas noteikti nebija slikts rādītājs, tāpēc biju diezgan drošs, ka esmu daudz maz pieņemamā formā, bet īsti to mērījis nebiju, jo neko garāku par 10km laktāta treniņu (un tas tomēr ir krietni par maz, lai sagatavotos pusmaratona slodzei) skrējis nebiju. 

Protams, arī pamazām biju izgājis ārā no sansību svara - 63kg un pieņēmis par 2kg. Vienu gan izdevās atkal nomest, bet ar režīma ievērošanu diez ko labi neveicās. 

Tā kā ātruma treniņi nebija pietiekami efektīvi, tad jutu, ka noturēt pusmaratona tempu kļuvis grūtāk un diezgan grūti bija iedomāties, ka varu skriet 21km šādā tempā.

Ekskursija Ventspilī

Jau laikus ar ģimeni bijām rezervējuši dzīvokli Ventspils "purvciemā", kur devāmies dienu iepriekš. Pabijām bērnu laukumā un izstaigājām dabas muzeju, kā arī aplūkojām enkurus. 

Elza bērnu atpūtas parkā

Lai arī ekskursija bija ļoti jauka atpūta no darba, tas noteikti arī atstāja savu nogurumu kājās. 

Neplānotie laikapstākļi un karstais starts no elites koridora

Iepriekšējā dienā patīkamu pārsteigumu man sarūpēja Ventspils pusmaratona organizatori - piešķīra man elites skrējēja numuru. Tas, protams, uzliek nelielu pienākuma sajūtu, ka nedrīkst izstāties, kas arī bija mans mērķis C. (A - 1:20, B - 1:21). 

Lepns ar elites numuru

Tā kā tika prognozēti ļoti ideāli laikapstākļi skriešanai (+15 grādi, bez saules, ar lietus iespējamību), tad biju ļoti nepatīkami pārsteigts, kad pamodos un ieraudzīju tur sauli. Pat ejot uz veikalu pēc ūdens, jutu, ka 8:30 no rīta var pastaigāties T-kreklā. Ja lielākai daļai nepatīk skriet karstumā, tad esmu īpaši jūtīgs pret tādiem grādiem - ķermenis ātri uzkarst un tas patērē ļoti daudz šķidruma, kas noved pie milzīga diskonforta un arī pamatīgu papildus slodzi.

Tā kā ieradāmies ļoti ātri, izlēmu iesildīties ļoti laicīgi, bet tā noteikti arī bija kļūda, jo sirds jau bija paspējusi nomierināties pirms starta. 

Startā bija saule un līdz ar to jutu, ka viegli nebūs. Biju pieņēmis lēmumu turēties ar līderu dāmu grupu (protams, Prokopčukas šajā grupā nav, jo viņa ir tuvāk līderu kungu grupai). Skrēju kopā ar Ilonu Merheli un Daci Kažemāku, kuras abas ir skrējušas pusmaratonus ātrāk par 1:20, tāpēc cerēju uz tempu, kas apmierinātu arī mani, bet diemžēl viņas sāka diezgan taktisku cīņu un temps jau bija nokrities virs 4:00min/km, kas galīgi neietilpa manos plānos. Pieņēmu lēmumu atrauties no grupas un skriet tālāk viens. 

Tālāk diezgan viegli un otrajā aplī izdevās pat palielināt tempu, bet tajā pašā laikā jutu, ka kājas sāk piedzīties. Vienā brīdī visi muskuļi pat sarāvās.

Grūtie pēdējie divi apļi

Pēc otrā apļu zināju, ka sākas kritiskais punkts - grūtais trešais aplis. Diemžēl jutu, ka muskulis tomēr nestrādā tik labi kā gribētos un arī forma galīgi nav tāda kā gribētos. Ja būtu izturējis trešo aplī līdzīgā tempā, tad iespējams izturētu arī pēdējo, bet ātrums kritās un vidējais ātrums jau bija ap 4:00min/km. Trešā apļa beigās mani apdzina Ilona Mehele un tad arī sapratu, ka varēju "sēdēt" ar meitenēm un gaidīt kādu uzbrukumu no viņām, bet pats pataupot spēkus. Tajā brīdī jau biju tukšs un iesēsties astē Ilonai vairs nebija iespējams.

Pēdējo apli praktiski nokliboju. Lai arī bija kļuvis ļoti mākoņains un pūta diezgan vēss vējš, tomēr biju jau paspējis par daudz sasilt pirmajā aplī, un pēdējā aplī tas bija pamatīgs zaudējums enerģijā. Šis noteikti bija viens no grūtākajiem pēdējiem apļiem, jo pat grūti atcerēties visu. Tikai atceros, kad pēc pēdējā pagrieziena mēģināju apdzīt kārtējo pūli ar tempa turētājiem, uzkliedzu "Malā!". Laikam bija viss noriebies. 

Kāja sāp, jātpūšas

Diemžēl vēl neesmu gatavs skriet pusmaratonus - ne fiziski, ne arī no traumas viedokļa. Esmu pieņēmis lēmumus startēt tikai rudenī un Jūlijā atpūsties no sacensībām vispār. Papildus iemesls - es nepanesu karstumu un tā ir liela problēma, ja jāskrien tik gara distance kā pusmaratons.

Pozitīvi tas, ka atkal ieguvu pāris atziņas:

• vasaras mēnešos man pat 10km ir diezgan mokoši un daudz spēka aiziet ķermeņa dzēšanā. Tātad vasarā nedrīkstu vairs plānot nopietnus startus. Nav karstums mana stihija;
• lai sagatabotos startam pusmaratonam, nepietiek ar 2 nedēļu lielu kilometrāžu;
• iepriekšējā dienā jāatpūšas vairāk;
• iesildīties vajag tuvāk startam, lai sirds jau ir gatava, kā arī nedrīkst vairs atslābt līdz startam;
• svars un ēšanas režīms nav nebūtisks sīkums. Svars ir jākontrolē un ir jāmēģina izvairīties no pārlieku lielas saldumu ēšanas sagatavošanās posmā.

Papildus tam ir arī lietas, ko pats nevaru kontrolēt - nebūšanas darbā. Pāris nedēļas cīnos ar nelielu motivācijas trūkumu, jo projekts darbā ir izvedis mani no pacietības. Par to sevi ļoti šaustu un jūtos ļoti vainīgs, kad nespēju piespiest sevi strādāt vismaz 90% atdeves. 

Bet bija arī pozitīvais - atpūta ar ģimeni, atslēgšanās un lieliska fotogrāfija ar Jeļenu Prokopčuku.

Ar Latvijas sporta leģendu - Jeļenu Prokopčuku