Sezonas noslēgums - LSC čempionāts 5km distancē

Jau labu laiku iepriekš biju izlēmis, ka skriešu pēdējā LSC šosejas kārtā, jo gribēju pacīnīties par kopvērtējumu un uzlabot savu labāko rezultātu šajā distancē. Kopā vajadzēja 4 ieskaites un trijās jau bija atzīstami rezultāti - divas 1. vietas un vienu reizi treniņa režīmā izcīnīju 5. vietu.

Diemžēl šīs sacensības pārlika nedēļu vēlāk uz 1. novembri. Līdz ar to sākās pārdomas, vai vispār vajag piedalīties. Tiku pārliecināts, ka tomēr jāskrien. Īstenībā domāju, ka varbūt skriet tādā vieglā režīmā, lai nebūtu jāuztur sevi vēl 2 nedēļas formā, bet tad jau nebūtu jēga. 

Lai gan treniņu intensitāte jau bija krietni mazāka, tomēr tie nebija ziemas režīmā jeb nebija lēni. Nedēļā pēc Ozolnieku pusmaratona skrēju mierīgākā režīmā - bez ātrumiem un gariem treniņiem. Tikai svētdien vairs nevarēju nociesties un uzskrēju fartleku intervāla veidolā. Nevarēju taču vilkties, jo Kristīne ar meitiņu bija līdzi. Sacensību nedēļā vēl vienu reizi uzskrēju 3+2km tempa skrējienus, bet šķiet ka bija nedaudz par daudz, jo otru smago treniņu nācās atcelt. Kilometrāža abās nedēļās mazāka kā parasti, bet tas tāpēc, ka nebija garo treniņu.

Mežaparkā

Protams, kā jau rudenī, diezgan drēgns rīts un grūti iesildīties. Kopā ar mani ierastā komanda - sieviņa - Kristīne un meitiņa - Elziņa. Sapratu, ka šoreiz pirmā vieta nespīd, jo skrien pieredzējis garo distanču skrējējs Gunārs Ķeģis, kuru dēvē par ātrāko policistu Latvijā. Īstenībā par to prieks, jo lielāks azarts cīnīties. Tikai pēc finiša uzzināju, ka šis bijis čempionāta galvenais 5km skrējiens un var dabūt arī medaļas. 

Startā diezgan ātri pa priekšu aizskrēja Gunārs un vēl 4 skrējēji. Pēc pirmā līkuma uzreiz atkrita divi skrējēji - viens V50 grupas un viens krietni jaunāks puisis. Redzēju arī ka temps ir krietni virs 3:45min/km. Izlēmu, ka līdzi neskriešu un kopā ar Gati Štulbergu atkritām no līderu grupas, kur palika Gunārs un viens skrējējs no Santpēterburgas. Temps atgriezās ap 16km/h un uzreiz jutos salīdzinoši labāk (cik nu var justies labi skrienot šādas distances). Tas it kā ir "mans" temps šai distaincei, bet tomēr izlēmu riskēt un kāpināt tempu, jo gribēju drošu "personal best". 

Pirms otrā apļa, Gatis atkrita un paliku viens. Pēc līkuma, kur pārredzams garāks posms, pamanīju skrējēju no Krievijas un jutu, ka viņš vairs neskrien tik ātri. Bija grūti jau tad, bet man asinīs pieblūda aderalīns. Sāku ķert rokā. 

Sāku ķert rokā Krievijas skrējēju

Zināju, ka līdz beigām bija kādi 2.5km un viņš priekšā bija pāris simts metrus. Mēģināju noķert pēc iespējas ātrāk, strauji kāpinot tempu, lai nebūtu jācīnās pēdējos metros ar pēdējiem spēkiem. Noķerot viņu, zināju, ka cīnamies par otro vietu. "Kaimiņš" uzreiz nepadevās un vienu kilometru turējās astē. Izdomāju atkal riskēt, jo jutos pietiekami labi, un pēdējā kilometrā kāpināju tempu. Tas viņam bija par daudz un tas visu izšķīra. Spēka pietika līdz finišam un 2. vieta mana!

Parasti pirms finiša ir bailes sajūtas skrienot, ja nu viņš tur ir

Ļoti liels bija pārsteigums, kad uzzināju rezultātu - 17:43, kas pārliecinoši ir mans labākais rezultāts šajā distancē. Aprēķināju, ka vidēji esmu skrējis ar gandrīz 17km/h lielu ātrumu. Ir skaidrs, ka ar nopietniem konkurentiem šo rezultātu var vēl uzlabot. 

Kopā ar 1. vietas ieguvēju Gunāru Ķeģi. Šķiet man šoreiz lielāks prieks, kā 1. vietai.

Saņēmu medaļu un jauku lukturīti par otro vietu, bet lielāks prieks tomēr par rezultātu šādos apstākļos - auksts laiks, sezonas beigas un skrienot daudz vienatnē. 

Lielos meitiņai par medaļu

Pēdējais pusmaratons 2014. gadā - Ozolniekos

Šogad biju izlēmis, ka, ja jutīšos labi un nebūs nekādu veselības šķēršļu, pēdejo pusmaratonu skriešu 19. oktobrī Ozolniekos, kas ir nedēļu pēc noslēdzošā Skrien Latvija posma Siguldā. Gadu iepriekš sezonu noslēdzu jau septembra beigās un strauji palaidu formu, bet šogad izlēmu vēl uzskriet mačos oktobrī, jo uz rudeni forma bija laba un arī laikapstākļi bija daudz maz pateicīgi.

Pirms

Siguldā noskrēju labi un uzstādīju labu rezultātu - 1:24:17, bet jutu, ka vēl ir rezervīte 2014. gadā. Tāpēc uzstādīju mērķi vēl uzlabot rezultātu un pacīnīties par pirmo desmitnieku atsevišķās sacensībās.

Ozolnieku pusmaratons gan ir zemāks kategorijas mačs nekā Skrien Latvija posmi (Kristīne mēdz teikt - sētas mači), bet tas nepadara skriešanu vieglāku. Tieši otrādi - skriet ir grūtāk, jo biežāk sanāk skriet vienam.

Laikapstākļu prognozes nebija labas - solīja lietu, vēju un aukstumu. No sportsdirect bija atnākusi jaunā forma, ieskaitot arī pusgaros šortus, kas tomēr ļauj skriet brīvi, bet ir arī siltāk kā īsajos. Izlēmu nevilkt garo kreklu, bet tikai garās rokas, jo tomēr nemīlu uzkarst skrienot. 

Aukstais rīts

Pirmais šoks bija jau no rīta - pretēji saulainajai sestdienai, svētdienas rīts bija dzestrs, vējains un lietains, bet galvenais, ka "feels like" bija mīnus grādos. Aizbraucot līdz Ozolniekiem, bija grūti pat pēc numura aiziet. Sēdēju siltajā mašīnā kopā ar Kristīni un Elziņu un mēģināju piespiest sevi izvilkties ārā iesildīties. Vispār tas bija svarīgi, jo nezināju, kur ir starts (kaut kur mežā) un gribēju izpētīt nemarķēto trases posmu. 

Trasē

Tikai 100 skrējēji devās trasē. Daži bija palikuši arī mājās, jo laikapstākļi nebija pateicīgi. Sākums diezgan ātrs, jo gribēju ātrāk uzsilt, lai ieietu ritmā. Līderu grupa atrāvās ar leģendāro Valdi Ņilovu priekšgalā. Vēl neesmu tik labs skrējējs, lai skrietu tādā tempā. Atradās vēl 2 skrējēji, kuri labrāt turējās manā tempā - nedaudz virs 15km/h. 

Ozolniekos kopā paredzēts skriet 4 apļus, kura garums - nepilni 5km, bet starts bija 1,2km pirms starta, tāpēc finiša līnija skrienot jāšķērso 4 reizes. Skriešana jau no sākuma nelikās īpaši viegla, jo aukstais vējšs un lietus neļāva normāli elpot un kāju muskuļi nedaudz rāvās čokurā. Visnepatīkamākā trases daļa bija nepilnus 1km apļā posms - grants ceļš, kurš lietus laikā bija kļuvis mīksts un dubļains. Tur arī panācām 5km skrējējus un sākās līkumošana. Vēl pārsteidza tas, ka trase nebija marķēta vispār, un bija grūti saprast, kur uz Rīgas ielas bija jānogriežas. Daži skrējēji sūdzējās, ka esot pat paskrējuši garām. Pirms pirmā apļa beigām biju iegājis ritmā un skrējās jau krietni vieglāk. 

Sacensībās biju pieradis vismaz reizi 5km padzerties, bet šoreiz nebija ūdens un bija palikusi tikai tēja. It kā 5km skrējēji visu bija izdzēruši. Tā kā nebija karsts, tad tik ļoti par to nesatraucos. Viens no diviem līdzskrējējiem jau kaut kur bija pazudis un otrajā aplī bijām palikuši divatā, bet jutu viņa smago elpu un jutu, ka līdz galam šādā tempā viņš nenoturēs. Skrējējs arī regulāri skatījās hronometrā - tātad mēģināja nesamazināt tempu. 

Izskatos sliktāk kā līdzskrējējs, bet tas vairāk aukstuma iespaidā

Otrais aplis šķita visvieglākais un ātri pagāja, bet jutu, ka daudz spēka paliek uz dubļainā ceļa. Lietus nerimās un biju ļoti izmircis, tāpēc sāka palikt vēsi. Izlēmu paņemt silto tēju pirms devos trešajā aplī, kas nedaudz uzmundrināja. Trešā apļa sākumā, pēc tējas dzeršanas, atkal panācu kompaņonu, bet jutu, ka enerģija viņam iet uz beigām un pēkšņi strauji kritās temps. Paliku viens un tālāk bija jāķer rokā kāds cits skrējējs, lai būtu mērķis. Uz grants ceļa viens satiktais skrējējs uzjautāja - vai priekšā vēl ir daudz skrējēju. Noteikti bija cerējis, ka varēs pacīnīties par medaļām. Zināju, ka priekšā ir apmēram pluss-mīnuss 10 skrējēji. Želeju apēdu tieši šajā pormā.

Nu jau viens trešā apļa beigās

Pirms ceturtā apļa bija cerība kāpināt tempu, jo likās ka ir vēl spēks, bet pretēji tam, nācās to samazināt, jo smagi sāka durt labajā sānā. Zināju, ka jāskrien vēl nepilni 5km. Cerēju, ka sāpes atlaidīs, bet diemžēl tās tikai pieauga. Uz grants ceļa jau skrēju tuvāk tempam, kas atbilst 1:30 pusmaratonam. Pēdējie 2 km bija ļoti mokoši un skrēju bļaujot, jo nevarēju paelpot. Pieļauju, ka tas saistīts ar to, ka aukstumā pulss bija zemāks, nekā organismam nepieciešams, un kādam no iekšējiem orgāniem vienkārši pietrūka skābeklis. Tā man nekad nebija bijis.

Pēdējā kilometrā biju vēl stabili astotatajā vietā, bet nācās palaist garām 2 skrējējus. Kad 200 metrus pirms finiša pamanīju, ka tulīt vēl viens mani apdzīs, saņēmos un uzskrēju sprintiņu.

Tieši pirms finiša līnijas, jau aizbēdzis no 11. vietas

Tā nu finišēju 10. vietā ar rezultātu 1:23:21, kas tagad ir mans personiskais rekords pusmaratonā. Jāsaka, ka neliels rūgtums par pēdējo apli, jo zināju, ka rezultāts varēja būt vēl labāks.

Mēģinu nomierināt sānu un vienlaicīgi saņemu medaļu