Pirms vispār pievērsos skriešanai, tad kā jau vairums cilvēku, kas neskrien, uzskatīju, ka garo distanču skriešana ir tikai trakajiem. Kad lēnām sāku aizrauties, tad domas mainījās. Esot vairākos skriešanas portālos un lasot citu skrējēju pārdomas, zinu, ka vairums skrējēju garo distanču skriešanu uzskata par patīkamu un vieglu hobiju. Arī es 2013. gada sezonā tā domāju. Treniņos jūties labi, sacencībās viegli, tikai seko pulsam un finišā ieskrien ar smaidu, kliedzieniem un lēcieniem. Bet vai tā ir visiem?
Izpiest no sevis 100%
Lielākā daļa parasto skrējēju atzīs, ka garo distanču skriešana ir patīkama fiziska aktivitāte, sacencības ir kā tusiņš un kopā sanākšana. Galvenais iemesls - sacencībās lielākā daļa sevi neizliek uz 100%, pat ne tuvu tam, jo tas ir grūti.
Zinu, ka ir viegli treniņi, ir grūti treniņi, bet sacencības man nekad nav tusiņš vai izklaide. Es zinu, ka man būs smaga cīņa. Tas ir vienīgais veids kā uzvarēt. Un es nerunāju par uzvaru pār konkurentiem, bet gan uzvaru pār sevi. Tikai tad spēju būt apmierināts, ja esmu sevi izlicis visu vai tuvu tam, bet spējis finišēt.
Es ļoti cienu cilvēkus, kas arī tāpat piedalās un skrien ar smaidu, finišējot palecas vai trasē cītīgi aprunājas par dzīvi, bet tas nav man. Vai nu piedalies un cīnies, vai arī netērē laiku un dari ko citu.
Skriet ir viegli, ātri skriet ir grūti
Kad trenējos, mēģinu ievērot visas labās skriešānas prakses, treniņos dažādojot. Nedēļā skrienu ne vairāk kā 2-3 ātruma treniņus, kas ir visgrūtākie treniņi - pat daudz grūtāki par garajiem skrējieniem. Vieglajos treniņos parasti ir ļoti patīkami un ir tādas sajūtas, kas pārsvarā visur tiek aprakstītas - rodas laimes sajūta, vieglums un dzīvīgums. Ātruma darbi ir nopietns darbs, kad kājas sāp, dažkārt deg, elpošana ir krieni grūtāka un pulss ir tuvu bezskābekļa zonai un bieži pat pāri. Un bieži vien kilometrāža ir daudz mazāka kā vieglajos treniņos. Tādas pašas sajūtas ir arī sacencībās, tikai tad nāk klāt arī attālums un papildus tam ir jācīnas ar enerģijas un skābekļa trūkumu organismā.
Distances garumam nav tik liela nozīme - maratonā ir daudz vairāk jādomā par enerģijas sabalancēšanu, uzņemšanu, īsākās distancēs jāmokās jau no pirmajiem metriem, lai saglabātu lielu ātrumu. Abos gadījumos ir un būs grūti, ja sportists grib izpiest no sevis maksimālo rezultātu.
"Attālums nenogalina, ātrums nogalina".
Arī kenijiešiem ir grūti
Lai arī varētu šķist, ka vadošajiem skrējējiem tas tāds nieks vien ir, bet jebkurš, kurš cinās par vadošajām vietām, izspiež no sevis maksimumu. Fiziskie dotumi un talants ir tikai neliela sastāvdaļa no pamākumiem. Pārējais ir ļoti smags darbs treniņos, stingrs dzīves veids un mentālais spēks, kas spēj praktiski "sevi nogalināt", lai uzvarētu. Elites skrējēji sacencībās pārsvarā pulsametrus nelieto.
Elites skrējēji vienām sacencībām gatavojas mēnešiem. Tas ir iemesls, kāpēc viņi startē pēc skaita maz sacencībās. Piemēram, maratonisti skrien tikai 2 maratonus gadā, jo sagatavošanās prasa pat 4 mēnešus. Pēc maratona atlabšana dažkārt prasa pat mēnesi.
Skriešana kā hobijs, lai uzturētu sevi formā, ir patīkama nodarbe. Skriešana kā sports ir ļoti smags, fizisks sporta veids, kas ierindojams grūto sporta veidu kategorijā.
